Foto: DELFI

Eiropas baleta galā koncertā, kas 4. decembrī notiks Latvijas Nacionālajā operā, iekļauti arī četru leģendārā horeogrāfa Mariusa Petipā iestudēto baletu pas des deux, portālu "Delfi" informē rīkotāji no Andreja Žagara kultūras un atbalsta fonda.

Mariusu Petipā uzskata par klasiskā baleta pamatlicēju, un, kaut arī kopš viņa nāves ir apritējuši vairāk nekā 100 gadu, aizvien Petipā horeogrāfija tiek cienīta un ir skatāma uz visām pasaules skatuvēm.

Izcilais franču horeogrāfs savas dzīves laikā ir radījis vairāk nekā 50 baletu, jau esošiem 20 baletiem izveidojis jaunas variācijas, kā arī iestudējis dejas vairāk nekā 35 operām. 19. gadsimta beigās viņš pārveidoja baletu no atsevišķu kombināciju virknējuma par saskanīgu un plūstošu deju simfoniskā horeogrāfijā, radot absolūtu revolūciju tā laika uzskatos par baletu.

"Šā gada 4. decembrī četru Mariusa Petipā izcilāko baletu – "Riekstkodis", "Korsārs", "Gulbju ezers" un "Dons Kihots" – divdejas izdejos pieci dažādi baleta pāri no labākajām Eiropas trupām, tajā skaitā no Londonas Karaliskā baleta, Nīderlandes Nacionālā baleta un arī mūsu pašu mākslinieki no Latvijas," stāsta Eiropas baleta galā koncerta organizators Andrejs Žagars.

Mariuss Petipā ir dzimis Marseļā un baletam pievērsās, jo viņa tēvs bija baletdejotājs. Savu karjeru Petipā sāka kā baletdejotājs, 16 gadu vecumā pievienojoties Nantes teātrim, kurā viņš sāka realizēties kā horeogrāfs. Taču lielāko karjeras daļu viņš pavadīja vēsturiskajā Marijas teātrī Sanktpēterburgā, Krievijā. Petipā karjeras uzplaukums sākās 1859. gadā ar viņa radīto baletu "Faraona meita". 1869. gadā viņš kļuva par Marijas teātra galveno horeogrāfu, aizsākot jaunu klasiskā baleta ēru.

"Petipā balets ir franču izsmalcinātības, itāliešu temperamenta un krievu majestātiskuma apvienojums. Klasiskajā baletā ir svarīgi vairāki principi – pēdu stāvoklis, perfekti soļi un gracioza stāja. Petipā šo stilu pilnveidoja līdz augstākajam makslinieciskajam un tehnikas līmenim," stāsta Žagars.

Taču klasiskais balets nenozīmē vien izcilu tehniku, bet arī izcilu aktiermeistarību. Petipā lieliski spēja apvienot abas šīs jomas, radot vēl sajūsmu augstāko aprindu publikā. Ik reizi viņš dejotājiem atgādināja, ka ir jāiemīl savs tēls, jāizdzīvo stāsts un jāieklausās mūzikā, jo tas rada patiesas emocijas gan dejotājā, gan skatītājā.

Viņa laikabiedri bieži apbrīnoja Petipā darbu pie kompozīcijas radīšanas. Kad horeogrāfs ieradās teātrī uz mēģinājumu, viņš darbojās ātri un perfekti. Petipā savu horeogrāfiju līdz pat sīkākai detaļai bija sagatavojis jau iepriekš. Kaut arī stenohoreogrāfija pastāvēja jau tajā laikā, viņš skicēja dejas dizainus uz papīra, izmantojot ģeometriskas figūras un radot savas horeogrāfijas karti no augšskata.

Lai iegūtu perspektīvu vai trīsdimensionālu savu kompozīciju skatu, viņš izmantoja mazas papīra figūriņas, uz katras no tām jau bija uzrakstīti personāžu vārdi. Tādējādi Petipā varēja vairākkārt "izdejot" kompozīcijas, līdz atrada perfektu risinājumu.

Pat tad, ja stāsts bija neparasts un ar eksotiskām ainām, Petipā balets nekad nekļuva naivs. Viņa darbs bija izplānots līdz pat pēdējam sīkumam. Lai sagatavotu tik detalizētu mākslas darbu, aizrautīgais horeogrāfs pētīja gan literārus, gan dokumentālus darbus. Īpaši, ja sižets risinājās tālās un nepazīstamajās zemēs, kuras pats vēl nebija apmeklējis, piemēram, Indijā, Āfrikā un Skandināvijā.

Mariuss Petipā veica nozīmīgu ieguldījumu Krievijas baleta veidošanas vēsturē un pacēla to vēl nebijušos augstumos, radot šim laikam jaunu horeogrāfijas formu – baleta simfonizāciju. To paspilgtināja ne vien viņa brīnišķīgais horeogrāfa talants, bet arī elegantās franču manieres. Un, pat neskatoties uz to, ka viņš nekad tā arī neiemācījās krievu valodu, kaut abas viņa sievas bija krievietes, Petipā Krieviju uzskatīja par otrajām mājām un bija lojāls imperatora ģimenei.

Biļetes uz Eiropas baleta galā koncertu nopērkamas "Biļešu paradīzes" tirdzniecības vietās un internetā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!