Garlaicīgie emigranti

Brīvību kā metafizisku kvalitāti un arī kā augstāko vērtību ikdienišķi reālistiskā nozīmē savā izrādē vēlas pētīt arī O. Šapošņikovs, programmiņā par iestudējumu sakot: “Mēs savā izrādē runājam par cilvēka brīvību. Šī brīvība nenozīmē visu ideoloģiju noliegšanu, jo arī tad mēs tik un tā izrādīsimies atkarībā no nepieciešamības visu noliegt. Brīvība nozīmē: a) apzināties savas nebrīves un atkarības pakāpi, lai adekvāti sevi novērtētu; b) iemīlēt pasauli un cilvēkus – t.i. ielaist pasauli sevī un sevi pasaulē.”

Tomēr izrādes laikā ir vēlme maksimāli noslēgties un sevī neielaist neko. Pie koncepta, ka mēs visi esam savu kompleksu vergi, mums ir atkarības no lietām, cilvēkiem, vides, līdz ar to par spēles dalībniekiem kļūst ne tikai trīs aktieri, bet arī klātesošie skatītāji, un izrāde rit pie daļēji nenodzēstām gaismām. Emocionālo barjeru mēģina nojaukt aktieri, it kā nepiespiesti komunicējot ar skatītājiem, lūdzot viņiem cigaretes, rādot suņu konservus vai paziņojot, ka ir sācies starpbrīdis, izpelnoties sājus smaidus par uzspiestiem jokiem un nīgrumu par izrādes garlaicību, jo režisora idejai izvēlētie izteiksmes līdzekļi un paņēmieni ir samāksloti un neorganiski. Pilnīgi lieka un plakātiska ambrāža ir izrādījusies dažādu tautību aktieru iesaistīšana šajā projektā, jo izrāde rit latviešu valodā (ar neobligātiem iestarpinājumiem krievu un angļu valodās), un stāsts nebūt nav par dažādu tautību pārstāvjiem svešā zemē. Nē, protams, it kā ir, bet ir sanākusi nesmieklīga tāda kā komēdija, kas ne pilsoņiem, ne nepilsoņiem, ne minoritātēm nevedina identificēties ar kādu no tēliem, situācijām, kaut ko attiecināt uz sevi vai konkrēto laiku, izvilkt kādu atziņu.

Režisoram, izrādē ieviešot trešo tēlu AX un “piespēlējot” AA teksta fragmentus, zūd kondensācija AA un XX starpā – viņi ir gan nīstami ienaidnieki, gan viens otram tik nepieciešamie cilvēki, lai caur otra provokācijām, izzinātu sevi. XX ir strādnieks, kurš vairākus gadus no vietas pelna naudu, darot smagākos darbus, savā taupībā ir smieklīgs, gatavs pazemoties, lūdzot citiem cigaretes, tēju, cukuru, ēdamo, Paciešot, ka otrs - inteliģents AA viņu nicinoši saukā par suni, cūku, ideālo vergu, kura dārgums ir verdzība. AA XX ir nepieciešams kā novērojuma objekts, kuru aprakstīt savā grāmatā. Kura, laikam, nekad netiks uzrakstīta, jo, bailēs no sevis, no nespējas rakstīt, viņš aizbēdzis. Bet, aizbraucot, izšķīdis brīvībā, pazaudējies. AA slēpto traģismu, ka viņš ir izrakstījies, vēl nesācis rakstīt, Dainis Gaidelis ietur kariķētā, histēriskā stilā, nevis spēlējot, bet taisot “sejas” un vaibstoties. Izrādes baudāmākais atklājums ir aktieris Mihails Borovkovs. Viņš savu tēlu veido XX prastumā, aprobežotībā, paradoksāli izejot cauri dažādiem XX noskaņu stāvokļiem. Lomas kulminācija ir nevis XX naudas saplēšana, bet klusi izstāstītais stāsts par kādu puišeli, kas citus apmētājis ar akmeņiem. AX - Džordžs Stīls ir vizuāli konceptuāla zīme neveikli labdabīgā izpildījumā bez īpaša izrādes lietderības koeficenta. Nožēlojamā vide, kādā spiesti mitināties AA un XX.: šaurā pagrabtelpā bez logiem, antisanitāros apstākļos ar traucētu ūdens un elektrības padevi, šai izrādē ir sterila, mazliet pat estētiska, bet pilnīgi neatbilstoša, bezpersoniska telpa ar zaļu kavrolīna grīdu, melnu galdu un diviem krēsliem, un dažiem rozā apvilktiem skatītāju krēsliem. Pirmā cēliena beigās aktieri atritina pie sienām piestiprinātos ruļļus, kur uz lašrozā mākoņu fona lido mobilie telefoni un veļas mazgājamās mašīnas. It kā zīme par patērētājsabiedrības dzīves vērtībām, sapņiem…(scenogrāfs Gints Sippo) Lieks, man šķiet, ir Dāvida kā kostīmu mākslinieka pieaicinājums, jo šīs izrādes ietvaros būtu neloģiski realizēt viņa augstās modes ekscentrisko stilu, kā vien Dž. Stīla varonim piešķirot zīda pidžamu.

Lai arī iestudējumā skartās tēmas nevilšus liek izturēties pret notiekošo toleranti, šī izrāde ir jāatzīst kā neveiksme, jo katrs: režisors, aktieri, mākslinieks te darbojies, izvirzot savu versiju, par to, kas varētu būt izrādē “Emigranti”, un pasniedzot to nekvalitatīvā izpildījumā.