E. Olbijs “Kam no Vilka kundzes bail?”, Nacionālais teātris, režisors R.Vaivars
Izrāde, kas nosaucama par vienu no psiholoģiski un emocionāli vislielākajiem pārdzīvojumiem šajā profesionālo teātru sezonā. Ilgu laiku klusējošais režisors R. Vaivars sevī nobriedinājis un iznēsājis kārtējo sava talanta apliecinājumu – izcili izveidotu izrādi, kas vienlaikus liek gan pasmaidīt, gan iekšējās šausmās sastingt par izrādes varoņiem, bet varbūt par mums pašiem… Skatītājs, kurš maksimāli pietuvināts spēles laukumam (pat zināmā mērā ievilkts iekšā!) negribot piedalās lugas varoņu - četru cilvēku nežēlības spēlēs. Tās ir dīvaini duālas spēles, kuras ierosinājusi mīlestība, kas pilna dzelkstoša naida, tā ir mīlestība, kas pieprasa ārdīt, postīt, un tikai dūmojošās krāsmatās tā spēj atdzimt no jauna. Divu precētu pāru it kā nevainīgais kokteiļu vakars scenogrāfa A. Ozoliņa metāliski stiklotajā virtuvē, kurā valda visatļautība, brīvība un viskijs, atklāj freidisma postulēto zemapziņas un dziņu virtuvi, kas diezgan baisas patiesības apjausmas priekšā liek sarauties jebkuram, ne tikai “mietpilsoniski” sakārtotam, cilvēkam. Sarauties un apzināties savu psiholoģisko kailumu un neaizsargātību. Lieliskos aktierdarbos Dace Bonāte, Ivars Puga, Daiga Gaismiņa un Uldis Anže.
Ingrīda Vilkārse
Pēc ilgāka klusuma brīža teātrī atgriezies ekstravagantais teatrālais autsaideris R. Vaivars ar ļoti pārliecinošu veikumu, iestudējot E. Olbija pasaulē slaveno lugu “Kam no Virdžīnijas Vulfas bail?” ar nosaukumu “Kam no Vilka kundzes bail?”. Afrēda mājā, Asītes ielā skatītājs piedalās kādu divu ģimeņu – pāru savstarpējo attiecību psiholoģiski smagā un pat pataloģiskā vivisekcijā. Režisors apbrīnojami smalki variē ar lugas reālistisko un sirreālistisko slāni. Ir nakts, moderni stilizētajā virtuvē (A. Ozoliņš), kuras dominējošie elementi ir stikls un metāls, varoņi lieto stipru alkoholu un duelējas savstarpējo attiecību, zudušo cerību, pagātnes traumu un psiholoģiski labilajos emociju mudžekļos. Trausla spriedze, cilvēciskas vājības, smalkākajos nervu galiņos nospriegots emocionāls un mākslīgs skurbums ir režisora R. Vaivara skatītājiem piedāvātajā ēdienkartē. Režisora sludinātā miršana aktierdarbos ir paveikta godam – teju vai izcili un ansambliski līdzvērtīgi aktierdarbi ar lielo burtu “A ” - Dace Bonāte, Ivars Puga, Daiga Gaismiņa un Uldis Anže. Turklāt noticis vēl vairāk – režisors atdzimis tradicionālā, smalka psiholoģisma piepildītā, reizē modernā un profesionālā teātra veikumā. Atliek vēlēties, kaut biežāk tā…
Linda Burda
S. Mrožeks “Emigranti”, Dailes teātris, režisors O. Sapošņikovs
Triju aktieru – latvieša (D. Gaidelis), krieva (M. Borovkovs) un melnādainā (Dž. R. Stīls) satikšanās Dailes teātra Kamerzālē diemžēl izvērtusies traģikomiskā un apšaubāmas kvalitātes un gaumes izjūtas farsā. Tēmas pieteikums – trīs emigranti, kas satikušies svešā zemē, variācijas par personības iekšējo verdzības sajūtu kādā vidē, pasaulīgu un dievišķu vērtību meklēšanu un atrašanu, sevis izziņu, laimes pērkamību vai neiespējamību, paliek kā tukša čaula disidenta S. Mrožeka dramaturģijas ietvaros. Objektīvajā realitātē – izrādē valda amatierisks performances gars, nekonsekventa scenogrāfija (G. Sippo), kostīmi (Dāvids), režisora profesionāli dotu vadlīniju un uzdevumu trūkums, kas ļautu “pasākumu” ar nosaukumu “Emigranti” dēvēt par izrādi. Tik vien kā poza tusiņam ar skaļu izbļaustīšanos par un ap jebkādu lojālu integrācijas procesu tematiku izrādīšanu “United Colors of Benetton” zīmola jeb brenda uzprišinātā rāmītī. Bet bildes vietā ir teatrāls tukšums un šaubas, ka režija vispār mēdz būt arī profesija. Atzinība M. Borovkova pašaizliedzīgai darbībai izrādē.
Linda Burda
Tradicionāli noslīcinājis pirmos režijas kucēnus, savam patstāvīgajam pieteikumam režisora ampluā Oļegs Šapošņikovs izvēlējies S.Mrožeka “Emigrantus” – lugu ar nepārprotami skaidru mesidžu, ko vēl pasvītro režisora izvēlētā agresīvā hamburgeru estētika un demokrātiskā brenda “United Colours of Benetton” stilizācijas izrādes reklāmas plakātā. Zinām jau, ko tas nozīmē – visas pasaules rases, savienojieties…
O.Šapošņikova parādīšanās uz latviešu teātra skatuves pats par sevi ir daudzsološi intriģējošs fakts – kaut vai tāpēc, ka viņš vienīgais Latvijā var pretendēt uz krievu režijas ģēnija Romāna Viktjuka skolnieka un stila elegances izjūtas pārmantotāja statusu. Šapošņikova variācijas par pilsoņu, nepilsoņu un emigrantu tēmu ar attiecīgu tēlotāju izvēli spekulē ar patreizējā politiskajā kontekstā šķietami tik aktuālu tēmu – citādā, savādākā, marginālā tiesības uz līdzvērtīgu eksistenci. Tiesības uz iecietību, toleranci, korektu attieksmi. Vesels lērums tiesību, kas jāievēro, lai tevi uzskatītu par civilizētu cilvēku. Melnādaino tiesības, ebreju tiesības, emigrantu tiesības, geju tiesības, lezbiešu tiesības, nepīpētāju tiesības. It kā tie būtu kādi invalīdi ar īpaši saudzējamu nervu sistēmu vai iedzimtu defektu. Savukārt man kā baltās rases heteroseksuālai latviešu tautības iedzīvotājai tiesību vairs nav nekādu. Pat ne tik daudz, kā nosaukt diletantu par diletantu – jo arī to taču var traktēt kā vēršanos pret citādo, kuram tāpat ir tiesības uz savu viedokli. Tad nu lai dzīvo netalanta invāzija!
Tas nu tā – pārdomas šīs izrādes sakarā. Jo vienkārši nespēju ticēt, ka erudītajam, izsmalcinātajam Oļegam Šapošņikovam trūktu talanta. Varbūt ne šoreiz.
Evita Mamaja