Balets-kapustņiks, kurā nav vērts meklēt īpašas mākslas vērtības vai izturētu horeogrāfijas stilu. Toties demokrātiska piekāpšanās visplašākās publikas gaumei, interesēm un prasībām, ļaujot pasmīkņāt par baleta primabalerīnām un premjeriem kolhoznieku gumijniekos un slaucēju lakatos. Iespēja novērtēt Alekseja Avečkina pašironisko komēdijas aktiera talantu, parodējot klasiskā baleta augsto stilu - a la Žizele. Lieliskas lomas vairākiem spilgtiem solistiem (J.Gurviča, V.Jansone, P.Vasiļčenko, E.Leimane), kuri teicami sabalansē profesionālu sniegumu ar aktierisku improvizāciju. Un, protams, izcilā D.Šostakoviča müzika, kas atpazīstami sasaucas ar padomju laika episko filmu vērienīgumu.
Evita Mamaja
Gaiša, komiska un negara baleta izrāde ar pārģērbšanos. Viegli uztverama un baudāma D.Šostakoviča mūzika, vienkāršs sižets par pilsētas mākslinieku ciemošanos laukos, dažnedažādu raksturu un īpatņu buķete – tas viss kopā patīkamu vakara izklaidi garantē. Kaut arī stāsts ir par kaut kādiem padomiskiem aizlaikiem, iestudējums patiesībā par daudzus gadus desmitus seno vēsturi viegli ironizē.
Lieliska iespēja jebkurā no izrāžu vakariem redzēt mūsu baleta trupas labākos un arī atraktīvākos dejotājus: šarmantas ir skaistās solistes Voitorija Jansone, Jūlija Gurviča, Elza Leimane; špāsīgi pārģērbjoties – Aleksejs Avečkins un Sergejs Neikšins; azartiski – Agnese Andersone, Anna Novikova, Aiša Sila, Baiba Kokina, Arnis Līcītis, Normunds Zariņš, Tālis Sils, Andris Pudāns. Un vēl un vēl. Ne velti šī iestudējuma radošā komanda pavisam drīz saņems 2004.gada Lielo Mūzikas balvu.
Dita Eglīte
P.S.Sprīdītis. Nacionālais teātris. Režisors Andrejs Jarovojs. Māksliniece Ieva Kauliņa. Horeogrāfe Kristīne Borodina un Guntis Spridzāns
Multimediāls projekts un moderna performance bērniem – spēles laukums, aktieris, ekrāns, cirka triki, ēnu spēles, dejas, joki, gaisma, dziesmas, kustības, mūzika. Atsevišķie segmenti ir profesionāli sagatavoti, tomēr vienots mākslas darbs nerodas. Lai cik būtiska jaunajam režisoram A.Jarovojam šķitusi iecere ieskatīties asociāciju bagātajā pasaulē, tās atslēga paliek nolauzta tēlainībā un abstrakcijā. Aktieru Maijas Doveikas, Elīnas Vānes, Alda Liepiņa, Gundara Grasberga, Ivo Martinsona tēli katrs par sevi uz skatuves darbojas ar sirsnīgu pašatdevi. Aktieru ķermeņu temperatūra acīmredzami paaugstinās, bet sirds termometra dzīvsudraba stabiņš diemžēl nemainās. Arī pašam stāstam par Sprīdīša pārtapšanu trūkst lietisku pierādījumu. Teksts kļūst par neobligātu un izmocītu impresiju virkni. Kā allaž, būtiskākais labas izrādes elements ir tikai viens - vai nu tur veidojas kāda maģija izrādes un skatītāju starpā vai, neskatoties uz dažiem izciliem atradumiem, tā atstāj vienaldzīgu. Un tad vairs pat nav būtiski – vai tas profesionāļu vai amatieru darbs.
Beāta Baranovska
Ja izrādē “Sibīrija” tika trenētas “United Intimacy” aktieru runas iespējas, mēģinot rast maksimālu kontaktu ar publiku, tad ar “P.S.Sprīdīti” tiek sperts viens solis tālāk, īpašu uzmanību pievēršot aktieru ķermeņu plastikai, izveicībai un koordinācijai. Panākumi ir gana labi, jo izrāde atgādina jautru cirka priekšnesumu virkni. Sižetiskā balstīšanās uz Annas Brigaderes pasaku lugu gan ir simboliska, tādēļ, dodoties uz Asītes ielu, vismazāk vajadzētu lolot ilūzijas par iespēju te skatīt lugas iestudējumu. Asociatīvajā tēlainībā risinātais Sprīdīša laimes meklēšanas ceļš ir jauks pāris stundu piedzīvojums, bet ne pārdzīvojums. Bērniem no 8 līdz 10 gadu vecumam. Kaut gan pirmajā rindā sēdošās trešklasnieces (kad izrādi skatījos es) bija sajūsmā, kad skaistā Maija Doveika viņām izrādes ietvaros pievērsa uzmanību.
Jaunākiem tā var noderēt kā iespēja iegūt pirmos priekšstatus par cirku. Kāda piecgadīga meitenīte pēc izrādes nokomentēja: “Vispār es neko nesapratu, kas tur bija tas Sprīdītis”. Taču triki viņai patika.
Dita Eglīte
Māra Zālīte “Visi cilvēki ir kaķi” (pēc lugas “Zemes nodoklis”). Krievu drāmas teātris. Režisors Feikss Deičs. Mākslinieks- inscenētājs Ivars Noviks.
Kaut izrāde varētu būt saprotamāka lugas varoņu vienaudžiem jeb pensijas vecuma cilvēkiem, tās aktualitāte spēj nomākt un uzrunāt arī jaunākus. Kaut depresīva vide, skarbas, naida un atriebības pielietas attiecības, lieliskajam aktieru duetam – Irinai Jegorovai un Jurijam Safronovam – izdodas pārliecināt, ka kopābūšanas iemesls ir mīlestība. Reizēm tā pasprūk kā neapdomīgi izteikts vārds vai skatiens. Tā redzama nejaušā glāstā, rūpēs, mēģinājumā tuvoties fiziski un iespraukties arī sirdī. Emocionāli spēcīgais traģikomēdijas iestudējums rāda, cik trausla ir robeža starp naidu un mīlestību, cik liela nozīme ir savstarpējai iecietībai un cik viegli ir būt saticīgam, ja izdodas apslāpēt savu egoismu. Pat, ja aiz muguras palikušas drupas, no kurām jaunu attiecību celtni būvēt šķiet neiespējami, prasme piedot spēj darīt brīnumus.
Līvija Dūmiņa
Krievu drāmas teātris šosezon pārsteidz ar pievēršanos latviešu mūsdienu dramaturģijai. M.Zālītes lugas jauniestudējums Mazajā zālē priecē ar jūtīgu režisora un aktieru sadarbību, konfrontējot divu vientuļu pensionāru kailo ikdienas sadzīvi ar mīlestību pāri visam. Mazās zāles tuvplāns ļauj būt lieciniekiem psiholoģiski smalkām (brīžiem pat nežēlīgām) savstarpējo attiecību spēlītēm, kamēr aktieru Irinas Jegorovas un Jurija Safronova acīs redzam patiesu mīlestības stāstu. Jūtas un mīļā cilvēka tuvums vecumdienās ir galvenā vērtība gan bagātam, gan nabagam. Izrāde vairāk ir par tiem otrajiem, tomēr patīkami, ka skarbā realitāte nav pasniegta didaktiski un skatītāju līdzjūtību par katru cenu paģēroši.
Dita Eglīte