GESTUS tops septembrī

Grūti noticēt, ka izrādi iestudējis Arkādijs Kacs. (No neveiksmēm gan nav pasargāts neviens.) Grūti skatīties izrādi, ko zini par komēdiju esam, bet kas garlaicības žāvas raisa, ne smieklus. Grūti saprast, par ko izrāde un kāpēc tieši Šeridana luga par izejmateriālu ņemta, ja tās galvenā tēma parādās tik epizodiski neobligāti. Bet. Skaisti tērpi, Ulda Dumpja un Daigas Kažociņas koķetā saspēle nedaudz mazina grūto skatīšanās uzdevumu. Taču ar to diemžēl nepietiek, lai īkšķis slietos augšup…
Līvija Dūmiņa

Otrreizējā režisora A.Kaca sadarbība ar Nacionālo teātri (pirmā “Ienesīga vieta”) izrādē “Mēlnesības skola” atstāj tādu kā “sildītās zupas” iespaidu – tie paši aktieri, gandrīz tās pašas dekorācijas (scenogrāfe T.Šveca), tikpat krieviska mūzika un tikpat azartiski un bravūrīgi (labi!) dejojoši jaunie aktieri. Tikai šoreiz saskaņā ar Šeridana lugu, darbības vide vairs tā kā nebūtu dēvējama par krieviski – čigānisko, bet gan par vēsi anglisko (?), tāpēc, jo vairāk izbrīna žanriskais mikslis, kas izveidots izrādē. Nedaudz vardarbīgi saīsinātā tikumiskā komēdija tā arī nespēj uzdzirkstīt patiesā dinamikā un ironiskās asprātībās, lai gan aktieri dara, kas viņu spēkos, brīžam pat pārspīlējot un balansējot uz labas gaumes robežas. Vērtība, kas nav apstrīdama – U. Dumpja sers Tīzls.
Ingrīda Vilkārse

Izrāde, kas precīzi ilustrē to, ko parasti domājam, kad sakām Nacionālais teātris ar augstprātīgi vīpsnājošu pieskaņu. Labi aktieri sliktos aktierdarbos, pilnīga stila ignorance, turklāt vēl uzjautrinoši muzikāli numuri iz citas operas un bezgaumīgi pretenciozi tērpi, kam laikam paredzēts radīt vizuāla krāšņuma efektu. Kopumā – ar vērienu izbojāts vakars, no kura iemantojams vien priekšstats par aktieri kā kumēdiņu radītāju.
Evita Mamaja

Pūt, vējiņi!

Smagas, vienmuļas un iepriekš tik paredzamās lauku dzīves ringā kā gladiatori uz dzīvību un nāvi cīnās mātītes. Mērķis – kaislīgs un simpātisks tēviņš, attaisno nežēlīgos līdzekļus. Jo tādi kā viņš jau izmirstoša suga. Skarbi? Bet aktuāli gatiņu pārpilnā pasaulē. Tāpēc mīlestība – skaista un tīra, ir tikai pasakās.

Par interesantāko izrādes tēlu man kļuva Ingas Misānes Zane. Dita Lūriņa ir hroniski laba aktrise arī Barbas lomā.
Līvija Dūmiņa

Atjaunotās Nacionālā teātra ēkas provokatīvs sezonas atklāšanas pārsteigums, ja atmiņā vēl ir režisores Gaļinas Poliščukas pēdējais veikums Liepājas teātrī - V. Šekspīra grandiozais lielinscinējums un pārnesums mūsdienās – “Romeo un Džuljeta”. Prieks, ka “gaidīšanas svētki” un ar jauno sezonas atklāšanu sevi attaisno. Izrāde šobrīd ir viens no vērtīgākajiem sezonas sākuma teatrālajiem baudījumiem par spīti publikas pretrunīgajai attieksmei, kuras pamatā noteikti ir pārdomāta izrādes “plikņi mežā” - reklāmas kampaņa, ar slēptu nolūku apsolot, ka to varēs redzēt uz teātra (un vēl kāda!) skatuves, acīmredzot “citādas”, seksuālākas Raiņa darba interpretācijas iespējamība, spēles ar skatuves telpu…Bet, rezultātā, uztraukumam nav pamata, jo izrāde ir profesionāli meistarīgs veikums, kur vieta ir neskaitāmiem pārsteigumiem – kā vienmēr talantīga M. Pormales scenogrāfija, absolūti izcils izrādes muzikālais noformējums (Anta Eņģele, Ilze Grunte, Matīss Akuraters, Uģis Vītiņš), un bez šaubām pārsteiguma pilni un cieņas vērti aktieriskie veikumi, kur no daudzsološā sākuma Liepājas teātrī ir iestājusies gluži vai brieduma pakāpe – A.Krūzkops Gatiņa lomā, A.Bulis Ulda un I.Misāne Zanes lomā. M. Egliens un D.Lūriņa Barbas lomā – ir vienkārši labi un profesionāli aktieri, kuru veikums teātra izrādē skatītājam ir vienkārši bauda un tā kā tās baudas šobrīd teātra kopainā ir visai pamaz, tad Pūt, vējiņi ir izrāde, kuru nevajadzētu laist garām.
Linda Burda

Plastilīns

Jaunā režisora Andreja Jarovoja vēlme uzrunāt skatītājus ar Vasilija Sigarova darba skatuves versiju varētu būt apsveicama, ja izrādes uzstādījums, proti, mini etīžu virkne, kas montēta ar poētiskām pauzēm, nebūtu pārāk grūts akatiermeistarības pārbaudījums jauno aktieru komandai. Izrāde par 14 gadīga pusaudža – dzīves noniecinātā pabērna izkāpināto konfliktu ar apkārtējo sabiedrību un nespēju iekļauties sabiedrības norisēs – palikusi vien stipri ilustratīvā līmenī, ar veiksmīgākiem vai neveiksmīgākiem aktierdarbiem. Visi spēlē visus, izņemot galvenās lomas tēlotāju E.Samīti, kura aktierdarbs ir vispārliecinošākais. Izrādei pietrūkst patiesas organikas, un lai gan piedāvātie notikumi ir tiešām rakstāmi “kriminālhronikas” lappusēs, spēle garlaiko. Režisora iecerētās multimediālās izpausmes atstāj vien pašmērķīgu “štampu “ iespaidu. Iespējams, ka tikai ļoti mīlot jaunos aktierus un režisoru, šo izrādi var nosaukt par izdevušos. Lai cik skarbi tas arī neizklausītos – dažādos Latvijas amatierteātru festivālos var ieraudzīt ievērojami labākas kvalitātes izrādes.
Ingrīda Vilkārse

Skandalozi slavenā Vasilīja Sigareva lugas Plastilīns iestudējums – pārnesums mūsdienu Latvijas sociāli traumātiskajā mikrorajonu, ielas bērnu realītātē. Te arī Gustavo teksti, “trīsstāvīgs” leksikons un bedres, bedres un vēlreiz bedres sajūta jaunās paaudzes sejas zīmējumā. Viss ir tik riebīgi,stulbi, truli, zemiski, biedējoši un traumātiski – kā atklāts pliķis sabiedrībā notiekošiem, bet acōmredzot ar uzmanību neapveltītiem procesiem, ja pieņemam, ka izrāde Plastilīns ir kāda sociāla akcija ar vēlmi iedarboties uz skatītāju demagoģiskos nolūkos. Ja…..Bet “Plastalīns” atklāj JRT sezonu un tās idejisko ievirzi un diemžēl ar mākslinieciskām kvalitātēm tam ir visai attāls saturs – ļoti neveikls lugas tulkojums, tukši tēlu un to attiecību zīmējumi, kas sev līdzi velk neveiklus un neizstrādātus aktiedarbus. Veiksmīgas epizodes Ivetai Polei un Lienai Šmukstei. Cerams, ka JRT vēlme “iesmērēt” skatītājam ļoti vājas kvalitātes laika pavadīšanas veidu šoreiz ir nejaušība.
Linda Burda

Indrāni

Skatoties jaunāko Mihaila Gruzdova iestudējumu Indrāni Dailes teātrī, nevarēju nedomāt, cik pārdomāti un mērķtiecīgi sava teātra aktierus audzina mākslinieciskais vadītājs. Ja ne Gruzdovs - vai Artūrs Skrastiņš savā skatuves mūžā būtu ticis pie Hamleta lomas vai Aija Dzērve nospēlētu Ofēliju, piemēram...

Ja ne Gruzdovs, vai Artis Robežnieks pa ilgiem laikiem būtu izdzīvojis atkal vienu īstu lomu? Tāpat prieks par Lilitu Ozoliņu (lieliski izsāpēta Indrānu māte), kurai teātris nopietnus uzdevumus piedāvā nežēlīgi reti! Tas tak svarīgi ne tikai man kā skatītājai, bet arī veselīgai teātra iekšējās pasaules asinsritei! Izrāde kopumā tomēr vairāk garlaiko nekā paņem savā varā. Jā - traki žēl abu paaudžu varoņu, kuri neprot atrast kopīgu valodu, bet dara gauži cits citam. Jā - interesanti iekārtota skatuve ar dabiska koka mēbelītēm (īpaši akcentējot tēva- saimnieka krēslu) un uzzīmētu mežu, kurš gandrīz jau ienācis pa mājas durvīm (scenogrāfe Ieva Kauliņa). Jā - spilgta un spēcīga kaislība strāvo jauno Indrānu starpā (R.Kalniņa un A.Robežnieks). Un tomēr emocionāli paliku tāda kā pusbadā.
Dita Eglīte

Luga par vārgiem vecīšiem, kas mūža otrajā pusē spiesti novēlēt iekopto saimniecību dēlam un netīkamai vedeklai, bet vēlāk, jaunās un vecās paaudzes atšķirīgo ētikas kodeksu dēļ, izlikti no mājas, Mihaila Gruzdova skatuves variantā ieguvusi jaunu, bet nepārliecinošu vēstījumu.

Šie Indrāni nav ne tik veci, ne arī fiziski slimi. Indrāna slimība ir nepabarotā godkāre, kas sen nav mielojusies ar Edvarta pazemību un paklausību; Indrāniete ir slima ar savu mīlestību pret vīru un tās diktēto paklausību viņam. Spītība vada veco Indrānu ceļā uz pirtiņu, spītība vada Edvarta zāģi. Dots pret dotu vienlīdz spēcīgu pretinieku cīņā. Tādi ir Pētera Liepiņa Indrāns un Arta Robežnieka Edvarts, Lilitas Ozoliņas Indrāniete un Rēzijas Kalniņas Ieva. Bezjēdzīga šķiet Ievas Pļavnieces Zelmiņas iestūķēšana bites tēlā, izrādes ritmu nevajadzīgi lauž dejas, kas tikai Laura Dzelzīša (Noliņš) izpildījumā spēj paspilgtināt tēla raksturu, bet citos gadījumos liek samierināties kā ar īslaicīgu lietu.

Tomēr, ko teiktu Blaumanis, ja uzzinātu, ka viņa Indrāni pataisīti par liekuļiem? Tā arī mana galvenā iebilde režisoram.
Līvija Dūmiņa