Džakomo Pučīni 1895.gadā Florencē ar milzīgu interesi noskatījās drāmu Toska. Šī skatuves darba autors bija franču teātra Kaligula Viktorjēns Sardū, kurš savulaik bija slavens ar to, ka sarežģītām problēmām savās lugās ārkārtīgi bieži mīlēja piedāvāt īsu, bet ļoti iedarbīgu risinājumu, proti, personāžu nāvi visdažādākajos veidos. Dzīvei jau sākotnēji tika ieplānots patiesi iespaidīgs noslēgums - un tikai pēc tam autors ilgi centās izgudrot vārdu lugas galvenajai personai, rakstot: Šim vārdam jābūt īsam, jāatbilst varones būtībai un jābeidzas ar “a”!
Vārda Florija (no itāļu i fiori - ziedi) un uzvārda Toska (no itāļu il tossico - inde) izvēle jau izrādes pieteikumā signalizēja pasaulei par kaut ko krāšņu un iekārojamu, tajā pašā laikā arī neaprēķināmu, pat bīstamu. Florijas Toskas personā Sardū apvienoja vairāku slavenu operdīvu tēlus: Napoleona Bonaparta mīļāko, dziedātāju Džuzepīni Grasīni, savulaik arī Rīgā koncertējušo primadonnu Andželiku Katalāni un Frančesku Kostu, kuras uzvārda anagramma (Costa → Tosca) slēpa sevī vienlaicīgi Sardū un Pučīni galvenās varones uzvārdu. Viesizrādēs Vecajā un Jaunajā pasaulē aizraujošo vēstījumu par temperamentīgo dziedātāju, viņas mīlestību pret gleznotāju Kavaradosi un cīņu pret baronu Skarpiju, galvenās lomas pirmā atveidotāja Sāra Bernāra interpretēja tikai franču valodā. Pučīni sajūsmu izpelnījās gan Sardū luga, gan Bernāras leģendārā aktierspēle, jo, pilnīgi neko nesaprotot franciski, viņš bija sapratis visu, kas notiek uz skatuves. Tieši šī pazīme - saprotamība ārpus valodas robežām - komponistam ļāva būt pārliecinātam, ka viņš atradis ideālu materiālu jaunas operas libretam.
Pučīni uzmanība operas tekstā apzināti pievērsta tikai pamatlīnijai, spriegajam stāstam par ideju un iekāres, jaunā un vecā, patiesas mīlestības un tikpat patiesa naida spēkošanos laikā no 1800.gada 17.jūnija pēcpusdienas līdz 18.jūnija rītausmai. Dmitrija Bertmana režijā Romas krāšņajos interjeros tiks izspēlēts stāsts par Tosku un Kavaradosi. Arī stāsts par Toskas un slepenpolicijas priekšnieka Skarpijas attiecību sarežģīto vēsturi un atrisinājumu, ļaujot pēdējā cēliena darbībai risināties Toskas zemapziņā. Un neaizmirstot, ka šīs operas mūzika - inteliģenta, bet ne intelektuāla - pieder Džakomo Pučīni spožās mākslas augstākajām virsotnēm.
M.Čeže