R.Blaumaņa drāma, kas pieskaitāma pie viena no psiholoģiski vissmagākajiem latviešu dramaturģijas darbiem, bieži vien, dažādos rakstu avotos tiek salīdzināta ar leģendāro A.Čehova komēdiju “Ķiršu dārzu”, par vienojošo zīmi minot ne tikai nocirstos kokus /lasi – vienas ģimenes zaudētās pagātnes ilūzijas…/. Taču, atšķirībā no čehoviskajiem varoņiem, kas dzīvi lugā/komēdijā uztver kā nenovēršamību pat īsti necīnoties pretī likteņa “piespēlētajiem” izaicinājumiem, R.Blaumaņa drāmas notikumi saāķējas latviska pamatīguma un iecirtības/spītības ķēdēs, kuras pie katras iekustināšanas griezīgi žvadz un dubulto savilkto mezglu skaitu. Skarbs un neizlīdzināms ir naids, kas lugā ienāk divu paaudžu starpā blaumaniskā pamatīguma inspirēts, tas izaug neiedomājami lielos apmēros un zaudē iespējas atrast kaut vismazākās iespējas uz izlīgumu.
Kā jau katrai lietai, kura laika ritumā kļuvusi par simbolu/zīmi, nav viegli atrast atpakaļceļu uz dzīvu procesu, arī R.Blaumaņa lugas varoņiem, lai tie spētu sarunāties ar mūsdienu skatītāju, jāspēj “nokasīt” no sevis simbola kārta, zem kuras varētu ieraudzīt dzīvus un jūtīgus cilvēkus.
Acīmredzot, tieši “atdzīvināšanas” process šajā lugā režisoram M.Gruzdovam šķitis ļoti būtisks, tāpēc jaunajā “Indrānu” skatuves versijā nav jāsastopas ar didaktiski iestīvinātiem tēliem, bet gan īstiem, vienkāršiem latviešu lauku cilvēkiem. Mīlestība, ikdienas sīkās nesaskaņas, vēlme dzīvot labāk (katrai paaudzei savās izpratnes robežās, protams), tā ir vienkārša sadzīve, kurā mitinās dailes indrānieši.
Par vislielāko veiksmi jaunajā skatuves uzvedumā jāuzskata abu vadošo pāru, veco (Pēteris Liepiņš, Lilita Ozoliņa) un jauno Indrānu (Artis Robežnieks, Rēzija Kalniņa) interpretācija un saspēle. Vecais Indrāns /Pēteris Liepiņš/ nebūt vairs netiek veidots kā latviešu eposu pirmtēls – nedaudz “plakans” un nedabiski “balts“, ar spītīgu un vienīgi savu “patiesību” piepildīts, kura dzīve ir vienīgā pareizā un neapstrīdamā vērtību skala. Viņa traktējums tiek tradicionāli veidots kā metafora paša stādītajiem kokiem – tie nelokās, bet lūst… P.Liepiņa Indrāns ir vēl gana jauns un darboties spējīgs, pietiekami iedomīgs (ne par velti Indrānu mājās ir dažāda izmēra krēsli, no kuriem pats augstākais ir Saimnieka krēsls – “lakta”!), asprātīgs un smaidīgs, un savu dzīvi viņš tver ar mīlestību un vieglumu. Indrāns ir cilvēks, kuru visu dzīvi ir sildījusi apkārtējo cilvēku mīlestība, tāpēc arī likstas, kuras no jauno Indrānu parādīšanās ienāk viņa mājās viņš uztver tik mānīgi (ārēji) viegli. Viņa nepiekāpība - mīlestības sabrukums/kapitulācija lēni gruzdot veco patriarhu sadedzina un iznīcina no iekšpuses. Lilitas Ozoliņas Indrānu māte – klusa, neuzbāzīga, visur klātesoša un uzticīga Indrāna dzīves visdrošākais un mīlestības piepildītais balsts. Neviens (pat ilgi un uzticīgi mīlētais vecais Indrāns) nevar palīdzēt viņas mūža drāmā – sadalīt savu mīlestību divās vienlīdzīgās “strīda pusītēs”.
Režisors M.Gruzdovs radījis izrādi par diviem patiesi un uzticīgi mīlošiem pāriem, kuri katrs ir savas dzīves nogriežņa galā, uzsverot, ka dīvaini slīdīgie vārdi “patiesība” un “mīlestība” , katru reizi var būt citā spēles laukuma pusē. Jaunie Indrāni režisora versijā nebūt nav pēdējie nelieši - skopi, melīgi naudas izkrāpēji vai nezināmas izcelsmes cilvēknīdēji. Arta Robežnieka Edvards – no laika gala nemīlētais vecākais dēls ienāk tēva mājās (patiesībā mēģina atgūt tēva mājas) nevis lai postītu un putinātu, bet, lai atrastu ceļu kā vidēji turīgo sētu padarīt bagātāku - lai raktu dīķi, lai pārdotu kokus, nedaudz iekrātu, lai uzturētu saimniecību. Un lai kā vecajam Indrānam negribētos saskatīt savu dīvaino spoguļlīdzību dēlā, viņam jāatzīst, ka dzimtas turpinājums- dēls ir tikpat spītīgs un nepiekāpīgs kā viņš pats.
Rēzijas Kalniņas Ieva ar savu sievietes viltību un izmanību ir palīdzējusi “trakajā” krāpšanas “afērā” ar viltoto vēstuli, taču lomas zīmējums izvēršas tik psiholoģiski pamatots, ka viņas rīcība ir, ja ne attaisnojama, tad saprotama noteikti. Sieviete, kas pašaizliedzīgi mīl savu vīru, kas vēlas strādāt, saimniekot (iekrāt naudu!!) un vīram palīdzēt. Viņai ir paskarba valoda un ātra daba, taču Eduardam viņa ir pati labākā. Un viņas vīra dzīve ir arī viņas pašas dzīve. Gan veco, gan jauno Indrānu mīlestības stāsts ir tik saprotams un pārliecinošs, pastāv tikai viena neiespējamība - viņi visi četri mīlestībā nevar satikties. Tāpat kā klusībā tēvs un dēls arī abas Indrānu sievietes par visu vairāk savā dzīvē vēlas izlīgšanu un ģimenes mieru, tāpēc par vienu no izrādes emocionālajām virsotnēm kļūst Ievas un Indrānu mātes saruna par viltoto vēstuli – tā ir klusa, nogurusi, intīma un tik ļoti griboša nolīdzināt jau izaugušos neiecietības asnus.
Lai gan uzvedumā ir lietas, kas pārliecina, būtu nekorekti teikt, ka viss uz skatuves redzamais būtu organiski savienojies vienotā veselumā. Inscenējums kopumā piedāvā diezgan daudz nepārprotamu metaforu (piemēram, tēva un dēla “gaiļu cīņas”, Indrāna gulta, kuru viņš kā krustu nes uz muguras, dejas, u.c.), kas izlasāmas nevis kā darbības norises loģiskas attīstības sastāvdaļa, bet gan kā uzkrītoša, vietām pat acīs iebadoša zīme/simbols. “Gailis” – kā zīme tēva un dēla attiecībām tikko jau kā visdažādākajos veidos apspēlēts “Hamletā”, tāpēc zīmes reprīze latviešu sētā nenes atklāsmi, bet kļūst uzmācīga. Par neveiksmīgām jāsauc uzveduma deju horeogrāfijas (J.Vasiļkovs, G.Bāliņa), kas stilistiski un horeogrāfiski “izkrīt” no uzveduma kopējās noskaņas, neveidojot ne latviešu, ne arī kādai citai tautai piederoša rituāla norises sajūtas, vien atstājot sājas nogulsnes par padomju laikā populārajām “latviešu baletizētajām tautas dejām”.
Scenogrāfisko ietērpu izrādei veidojusi māksliniece Ieva Kauliņa. Tradicionālās lauku viensētas vietā, Indrāni dzīvo telpā, kuru no pasaules nodala siena/aizslietnis - necaurredzami koku brikšņi. Koki, koki, koki - tie ir salūzuši, sakrituši cits sitam virsū, aizauguši un aizseguši saules gaismu – tie ir “prāta” un kaislību necaurejami un emociju viļņos neizbrienami džungļi. Otrajā cēlienā skatam paveras nomācoši tukša, milzīga un melna skatuves telpa, ar tālumā nedaudz iegaismotām - robaini “izgrauztām” koku atlūzām. Izdegusi dvēsele un garīgais tukšums kā melna nespēja piekāpties ir pārņēmusi visus un visu –mīlestība nav uzvarējusi…
“Indrāni”
Režisors Mihails Gruzdovs
Scenogrāfe Ieva Kauliņa