Bagātā kundze, kas minēta Ināras Sluckas jaunākās izrādes virsrakstā, varētu būt arī "latviešu kino vēsture". Tas ir tik bagāts apcirknis, no kura vēl ilgi varēs smelt. Bet īpaši emocionālu šo notikumu vērš fakts, ka gan režisore Ināra Slucka, gan skatuves stāsta galvenās varones Emmas mātes atveidotāja Līga Liepiņa ir izteiktas kino aktrises. Nacionālā teātra lielajā zālē tapis emocionāls mīlestības stāsts, kas veltīts mūsu kino zelta laikmetam.
Vērtējums:
Turpinot Jaunajā zālē aizsākto kino "arheoloģiju" iestudējumā "Zudušo laiku citējot", kas pētīja film noir estētiku, "…bagātā kundze…" vizuāli kopē to filmu ražošanas periodu, kad skatītājs vēl nebija izlutināts ar krāsainu bildi, par 3D efektiem nemaz nerunājot. Šoreiz scenogrāfs ir Aigars Ozoliņš, kurš piedāvā teju askētiski tukšu skatuves kārbu, vides atmosfēru panākot ar video projekcijām uz mobiliem ekrāniem.
Dinamiskās "ainu pārbūves", kas paģēr vien precīzu video montāžu, beidzot ļauj sajūsmināties - lūk, XXI gadsimta cienīga scenogrāfija! Taču, darvas pilienu medus mucā nedaudz iepilina kustīgā platformiņa, uz kuras epizodiski tiek iekārtoti izmanīgo Kalnkāju un nabadzīgo Kārklu ģimeņu mitekļi. Efekts, kad platformiņa attiecīgās ainas laikā pāri skatuvei no vienām kulisēm "aizstumjas" uz otrām, ir atraktīva kino ekrāna stilizācija, taču acīs duras tās drebelīgā raustīšanās, jo izskatās, ka tas tomēr ir tehniski neatrisināts defekts.
Izrādes laikā skan Leonīda Leimaņa filmai komponētā Marģera Zariņa mūzika. Kaut arī saprotams, ka teātris piedāvās jaunu Andreja Upīša prozas interpretāciju, izdzirdot slavenos filmas motīvus, nodomāju, ka šoreiz skatītājs, iespējams, nepiedotu, ja nebūtu šīs oriģinālmūzikas. Un arī šis ir mīlestības reveranss tam, cik ļoti mūzikai teātra un kino mākslā ir būtiska loma. Lieliski Inārai Sluckai izdevies panākt jēdzienisku balansu starp 1969. gada filmu un šodienas izrādi - ar to pašu mūziku, bet ar citiem aktieriem, citiem akcentiem, citiem "bildes" nosacījumiem.
Izrāde sākas un beidzas ar cietuma motīvu. Emma Kārkls bijusi apcietināta par zagšanu. Atšķirībā no kino Emmas, kura ir zaglīgāka, izrādē Ingas Misānes Emmas nozagtā brošiņa drīzāk simbolizē nozagtu sapni. Misānes Emma kādā epizodē vienā rokā žņaudz Kalnkājas kundzes mājā paņemto piespraudi, otrā - mirušās meitenītes (Juzes lomā dublējas Kristīne Sīmane - Ambaine un Aleksandra Blauberga) spēļu akmentiņus. Izrādē, atšķirībā, piemēram, no filmas, Emma netiek apcietināta politisku motīvu dēļ, bet gan tādēļ, ka atļāvusies par daudz sapņot. Protams, pārnestā nozīmē. Posmu starp diviem cietumiem var uztvert arī kā dzīvi un dzīvošanu. Kā mēs to nodzīvojam, kā un vai protam izmantot savu brīvību, dzīves dotās iespējas?
Ināra Slucka nav kritusi kārdinājumā apspēlēt politisko peripetiju lietas, kas taču arī šodienas Latvijas politikas kontekstā būtu ļoti aktuāls štrihs. Taču - labi, ka režisore nav par katru cenu centusies izstāstīt visu. Var just, ka daudz kas no Upīša un filmas piedāvātā šķērēts nost, mērķtiecīgi, fokusējoties uz Emmas šerpo raksturu, nepiepildītajiem sapņiem, Līgas Liepiņas faktoru un kino pagātni.
Ingas Misānes Emma ir īsta lauciniece, aktrises nelielais akcents pat piešķir šim tēlam īpašu šarmu. Viņas Emma ir vitāla, jauna meitene ar sīkstu raksturu. Inga Misāne Emmas straujajā raksturā jūtas kā zivs ūdenī. Un šķiet, gluda un nenotverama kā zivs tā izskatās pat Normunda Laizāna vīrišķīgi inteliģentajam Kurmja tvērienam. Apbrīnojami, cik ļoti atraktīvajā Kurmja un Frīža (brīnišķīgs raksturlomā Juris Lisners!) izrādes tandēmā ir un nav ieraugāmi filmas aktieri - Eduards Pāvuls un Kārlis Sebris. Tikpat apbrīnojumi, cik šoreiz vispār izrādes salīdzināšana ar filmu, gan vienai, gan otrai nāk tikai par labu: tās abas spoguļojas viena otrā, akcentējot te vienas puses skaistākos reljefus, te - otras puses zemtekstus…
Iebildumi man varbūt vien ir pret pārāk deklaratīvo cilvēku "šķiru" pretstatīšanu. Ir gan zināma patiesība, ka "augšas" arī šodien dzīvo atrauti no "apakšām", taču, piemēram, skats pie Operas ar labi ģērbto promenādi, kuras fonā tiek stumts mazās Juzes zārks, izskatās pēc didaktiskas acīs bakstīšanas. Plakātiska epizode ir arī ar madāmām, kuras izrāda neadekvātu neapmierinātību, saņemot Kārklu izmazgātos veļas grozus.
Daudz interesantāk sekot tam, kā izrādē interpretēta Kalnkājas kundze, kura Zanes Jančevskas atveidojumā drīzāk mēģina būt draugs Laizāna Oļģertam Kurmim. Jā, varbūt par daudz augstprātīga un viltīga, lai šo sievieti arī Kurmis sauktu par savu draugu. Tomēr, kaut kur zemstrāvās var just, ka viņus vieno kaut kas solidārs. Zanes Jančevskas Ieva ir arī īsta kārdinātāja, kuras valdzinājumam īsti nevar pretoties neviens. Attīrīts no nejaukas karikatūras krāsām (salīdzinot ar filmu), ir arī Viesmīlis, kuru atveido Jurģis Spulenieks. Kaut kādā mērā viņš ir arī gnīda, taču - arī godīgi ieskatījies spulgacē Emmā. Tāds, iespējams, vēl nenobriedis blēdis.
Vislielākā bauda vērot Līgu Liepiņu, tagad - Emmas mammas jeb vecās Kārklienes lomā. Tik ņipra Līga Liepiņa uz skatuves, šķiet, sen nav redzēta. Un mīļi, ka veidojot izrādi, režisore tik daudz domājusi par kino aktrisi Līgu Liepiņu. Emmas kino lomā Līga Liepiņa ir kā simbols pāri laikiem: iespējams mizanscēna, kurā uz kino kadru fona (uz hrestomātiskās laipas) Līga Liepiņa lēnā soli pāriet skatuvei, ir viena no emocionāli iedarbīgākajām. Maģiski - kā kino saplūst ar teātri un pagātne ar tagadni. Otra jēdzieniski teju pārlādēta ir aina, kurā savijas aktrišu ansambļa deja punktotajās klētiņās un mazās meitenītes nāve. Kleitiņas paceļas augšup un debesīs aiziet arī meitenītes dvēselīte līdz ar viņas sapņiem.
Nevaru apgalvot, ka skatuves notikumos ideālās proporcijas atrastas ansambļa dalībnieku klātbūtnei: brīžiem šķiet, ka imitētā rosīšanās ir par daudz uzkrītoša; atkal pavīd "veceņu koris", kas jau kļuvis par populāru migrējošu paņēmienu pēdējās sezonās mūsu teātrī; kroga tēmai obligāti sacerētas pāru dejas fonā… Tomēr visas manas iebildes izpērk pārsteidzoši gaišais fināls, kurā kino kadru tuvplānā redzam Ingas Misānes un Normunda Laizāna tuvplānus. Vairāk gan Misānes Emmu, kas jo skaudrāk ļauj apjaust, ka nav mums šodien vairs kino industrijas. Toties ir aktieri, kurus mīl kamera un mums ir sapņi par savu kino. Ināras Sluckas izrāde-restaurācija-interpretācija "…bagātā kundze…" ir vēl smeldzīgāka par savu iedvesmas avotu, taču gaišāka.