Dailes teātra "Bovarī kundzes" skatuves iekārtojums ir iespaidīgs: skaists, gana jaudīgs, brīžiem grezns un arī tēlains. Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis un lietuviešu kostīmu māksliniece Jolanta Rimkute slavenajam Gistava Flobēra romānam radījuši patiešām lieliskas ilustrācijas. Savukārt Rolanda Atkočūna dramatizējums un režija diemžēl vairāk par vitālu ilustrāciju nepiedāvā.
Vērtējums:
Skatuve iekārtota, veidojot trīs līmeņus. Skatītājam pietuvinātajā šaurajā, visas skatuves platumā atklātajā proscēnijā ir Emmas un Šarla miteklis, ārsta darbistabu ieskaitot. Uz skatuves risinās sabiedriskā un saviesīgā dzīve, bet trešais līmenis īsti atsedzas tikai otrajā cēlienā - operas apmeklējuma ainā un finālā, kad viens pēc otra mirst abi Bovarī.
Vēl dziļāk, aizmugures plāna vidū ar videoprojekciju palīdzību vairākās ainās izgaismojas zirgi (tas notiek, Emmai tiekoties ar Rūdolfu, kur acīmredzot tiek paskaidrota dzīvnieciska kaisle), zīmīgs caurviju videotēls ir tauriņi (diemžēl raisot asociācijas ar klišejisku simboliku). Finālā uz visaugstākā skatuves līmeņa tiek pārcelta Bovarī laulības - nāves gulta.
Teātra izvēli iestudēt klasiku bez īpašas modernizēšanas vai lokalizēšanas tiešām var tikai apsveikt, un romāna "Bovarī kundze" atpazīstamība, kā arī fakts, ka uzvedumā galvenās lomas atveido vadošie teātra aktieri, skatītājus teātrim noteikti piesaistīs. Var priecāties arī par aktieriem, kuriem spēlēt dziļi dramatiskas lomas tik bieži nemaz nesanāk.
Šoreiz tomēr jāpiedzīvo vilšanās, jo aktieriem īsti nav iespējas izvērsties un atvēzēties apjomīgu tēlu veidošanai. Režisora piedāvātajā skatuves stāstā pietrūkst dzīvības, ko piešķirtu aktieru individualitātes, personības, negaidīti sižeta pagriezieni vai atveidoto varoņu liktenīgas tikšanās, jo ātrā tempā jāpagūst izstāstīt romāns.
Tādā laika un notikumu koncentrācijā grūti saprast - kuram kas interesē, kas ar ko un kāpēc aizraujas, kurš ir garīgi nepilnvērtīgs un kurš tikai safantazējies? Tāpat grūti nojaust, kur dzīvo Šarla mamma (atveido Indra Briķe); kam patiesībā vajadzīga Ipolita (Aldis Siliņš) kājas drausmīgā operācija; cik ilgs laiks pagājis skatuves notikumos, ja arī finālā Bovarī kalpone - Ilze Ķuzule-Skrastiņa - uz rokām aijā Emmas zīdaini, u.c.
Režisors uzvedumam radījis ļoti dzelžainu karkasu ar tikpat skaidru ideju, ka stāsts būs par liekulīgu un aprobežotu sabiedrību. Šīs sabiedrības organiska sastāvdaļa ir gan Bovarī pāris - Kristīnes Nevarauskas Emma un Artūra Skrastiņa Šarls, gan Emmas mīļākie - Ginta Andžāna Leons un Jura Žagara Rūdolfs, gan abi Omē Sarmītes Rubules un Laura Subatnieka atveidojumā. Pārspīlēti muļķīgs ir Arta Robežnieka mācītājs, aprobežoti centīgs - Laura Subatnieka aptiekārs.
To, ka šī sabiedrība ir liekulīga un vulgāra, izteiksmīgi uzsver Ingas Raudingas horeografētās dejas. Tās ir valša stilizācijas, no kurām atmiņā paliek sieviešu pusšpagati, aptverot partneru gurnus un ģīboni parodējošie atkritieni, kuriem seko tīšanās ap partnera kājām un sieviešu daiļo augumu slidināšana pa grīdu.
Režisora dotajos dramatizējuma noteikumos visi skatuves stāsta varoņi atgādina lelles. Viņu vidū vienīgi Artūru Skrastiņu pirmajā cēlienā iespējams ieraudzīt kā cilvēku, kuram sāp, kurš mēģina analizēt traģiskos notikumus un tai pat laikā savu dzīves sievieti mīl tā, kā var tikai sapņot.
Tādēļ (īpaši pirmajā cēlienā), priecājoties par Artūra Skrastiņa Šarlu, bija pamats aizdomāties par režisora ieceri izrādi veidot kā šī ideālā vīrieša atmiņu vēstījumu. Iespējams, iestudējums tādējādi būtu ieguvis skaidrāku caurviju motīvu un iestudēšanas jēgu caur oriģinālu interpretāciju.
Šajā iestudējumā tikpat kā nav vietas Emmas domām, sapņiem, ilgām, dvēseles atklāsmei un cilvēciskajiem pārdzīvojumiem. Kristīnes Nevarauskas Emma izrādē ir vien aprobežota sapņotāja un drusku histēriska citādas dzīves tīkotāja. Šķiet, lielākā viņas kaislība ir skaista garderobe.
Var nojaust Emmas nepatiku pret vīru, taču vēl lielāku neizpratni raisa Nevarauskas varones forsētā uzvedība attiecībās ar Rūdolfu un Leonu. Nav iespējams saprast, vai viņa ar tiem tikai spēlējas vai aizraujas pa īstam, tajos iemīlas vai ļaujas kaislei, sevi pazudinot... Režisors Emmai visu izrādes laiku liek intensīvi ilgoties un ciest, bet ne mirkli neļauj baudīt tos laimes mirkļus, kas no autora tomēr tiek piešķirti.
Žēl, ka rakstura krāsas atņemtas arī Flobēra tik asprātīgi un reizē ciniski uzrakstītajam Rūdolfam, kura iekšējie monologi izrādē atdoti "sabiedrībai" (tos atskaņo citi ansambļa dalībnieki). Vien statiska mīņāšanās raksturo Omē kalpotāju - neattapīgo Artūra Dīča Žistēnu, kuram fināla notikumos ir tik liktenīga loma. Saprotams, ka tēlu dzīve ir "sapresēta", vairāku gadu notikumi dažādās vietās attēloti vienviet un īsākā laika intervālā, jo - viss taču jāizstāsta.
Joprojām manī gruzd arī jautājums par aktieru izvēli. Kāpēc jau tik daudzus gadus Aldis Siliņš tiek ekspluatēts tādu varoņu lomās, kur vajadzīgs atveidot fiziskus defektus; kuro reizi jau Artim Robežniekam jāspēlē garīdznieks un Jurim Bartkevičam - izvirtulis? Ik pa brīdim déjà vu uzmācās arī, skatot aktieru trijnieku Skrastiņš, Nevarauska, Briķe, īpaši Kristīnes Nevarauskas balsī saklausot Skārletas gražīgi uzstājīgās intonācijas.
Formāli jauniestudējums tiešām ir melodrāma, ja ar to saprotam pārspīlēti sentimentālus un nevajadzīgi traģiskus piedzīvojumus. Tikai šoreiz nav īsti atklāts Dailes teātra aktieru ansambļa potenciāls, un skatītāji vāji tiek provocēti uz aktīvu emocionālu līdzpārdzīvojumu, kas melodrāmā būtu pašsaprotami.