Foto: Gunārs Janaitis

Nacionālais teātris sadarbībā ar "Rīga 2014" un vairākiem režisoriem no citām Eiropas valstīm šoruden piedāvāja četrus teātra notikumus, kas tika apvienoti projektā – "Šengenas zonas spožums un posts". Tos varēja dēvēt arī par performancēm, eksperimentiem, piedzīvojumiem vai vienkārši asprātīgiem šoviem. Viens no tiem, kuru iestudējis lietuvietis Vids Bareikis paliks arī Nacionālā teātra repertuārā. Un tā ir – gan pašironiskā, gan skaudri kritiskā parodija "Eiro vīzija"par dziesmu konkursu un mums pašiem Eiropas Savienībā.

Vērtējums:

Pēc noskatīšanās ļoti labi var saprast, kāpēc izrāde ir skatītāju atzīta un pieprasīta. Turklāt, sēžot Nacionālā teātra Jaunajā zālē, radās jautājums – kāpēc šo jautro brīnumu rāda tik mazai auditorijai un tādā šaurībā? Jo šķita, ka nav adekvāta samēra starp aktieru atdoto enerģiju, izrādes veidotāju šovā ielikto daudzpakāpju vēstījumu un dažiem desmitiem skatītāju.

Aktieru enerģija un dinamiskās pārvērtības liek brīnīties – vai tiešām dramaturģes Austejas Lunskītes-Jildizas, mākslinieka Uģa Bērziņa, režisora un citu radošās grupas dalībnieku veidotajā šovā piedalās tikai seši aktieri?! Jā, tikai Zane Dombrovska, Sanita Pušpure, Kārlis Krūmiņš, Kristians Kareļins, Jānis Vimba un Raimonds Celms.

Aktieri dzied, dejo, deklamē, rečitē, maskojas, strādā kā operatori, komunicē ar skatītājiem utt. Burtiskā nozīmē aktieri to dara vaiga sviedros, taču skatītāji vai ik vienam jaunam asprātības momentam ar lielu prieku atsaucas un praktiski jau no paša izrādes sākuma pieņem izrādes veidotāju piedāvātos noteikumus – simulēt starptautisko dziesmu konkursu "Eirovīzija", skatītājiem kļūstot par aktīviem konkursa- spēles dalībniekiem. Pieļauju, ka publikas atsaucība izrādēs atšķiras.

31. oktobra vakarā, kad "Eiro Vīziju" skatījos es, lielākā publikas daļa bija ļoti atvērta (kaut bija arī daži, kas pēc pirmās daļas pasākumu pameta). Taču mans lielākais gandarījums saistīts ar pirmajā acu uzmetienā šķietami neredzamo vai aiz lielā un košā trokšņa momentā nesaklausāmo – saturisko jēgu. Iepriecina arī atskārsme, ka zem "Eirovīzijas" parodijas maskas ieraugām tik daudz no klasiskā laukumu teātra estētikas ar bufonādi, farsu, komisko grotesku, dzimumu maiņu, rupjiem jokiem, "tautas" iesaistīšanos utt.

Skatoties izrādi, atcerējos sabiedrībā bieži dzirdamo pārmetumu vai retorisko jautājumu – kāpēc par nopietnām lietām šodien vieglāk runāt caur ironiju? Kāpēc tieši parodijas un karikatūras bieži vien mūs skar tiešāk un provokatīvāk? Lai gan, piemēram, "Eirovīzijas" dziesmas māksliniecisko kvalitāšu ziņā nav nekādu nopietnu diskusiju vērtas, taisnība ir iestudējuma režisoram Vidam Bareikim: lai cik paradoksāli tas ar būtu, "Eirovīzija" reizi gadā starp valstīm tiešām izveido kaut kādu maģisku saiti. Arī Latvijā nu jau izaugusi vesela paaudze, kuras lielai daļai fanošana par "Eirovīziju" pavasarī ir kļuvusi par tādu pat tradīciju kā Valentīndiena vai Helovīns...

Kā jau "Eirovīzijas" formātam piedien, arī Bareika režisētā šova skelets ir dažādu valstu muzikālie priekšnesumi. Aktieri, mainot lomas un maskas dažādās ansambliskās kombinācijās, parādās starmešu gaismās,lai pasaulei vēstītu kaut ko būtisku par valsti, ko "pārstāv". "Eiro Vīzijas" gadījumā dziesmu tekstu un koncertnumuru formas pamatā tiešām ir reāli attiecīgās valsts notikumi, personas, aktualitātes, kā arī mūsu stereotipi un klišejas par to visu. Manu favorītu vidū – Kristiana Kareļina vācietis, Jāņa Vimbas Īrijas latvietis, Raimonda Celma vērsis spāņu kompānijā, taču gana smieklīgi un ar savu "mesidža" bija arī citi numuri.

Intonācijas ziņā atsķirīgs bija vien ukraiņu koncertnumurs. Pēc tā organizētā pauze ar "naida kurināšanu" jeb kara pieteikšanu, aktivizējot skatītāju "nacionālās" grupas emocionālai sadarbībai, jau izskatījās pēc bakstīšanas pirkstu acī. Manuprāt, lai atgādinātu par traģisko situāciju Ukrainā pietika ar pārdomāto šova numuru, kas jūtīgi balansēja starp šausmām un mēģinājumu uz aktuālajiem notikumiem paraudzīties ar vēsu skatu.

Tieši tāpat kā "Eirovīzijas" ikgadējie šovi darbojas pēc labi zināmiem noteikumiem un shēmām, arī "Eiro Vīzijā" dalībnieki ir sagatavojušies iespējamiem scenārijiem – kādi būs kašķi, kam tiks pieteikts karš, kuri drīkst un kuri nedrīkst būt uzvarētāji utt. Tāpat jau iepriekš zināms, ka vairākums balsos par savējiem. Jā, apvienotais baltiešu priekšnesums bija viens no labākajiem un asprātīgākajiem, tomēr vai arī te izrādes veidotāji nebija rūpīgi visu pārdomājuši un ar gudru ziņu darījuši tā, lai uzvarētu "mūsējie"?! Taču vienalga es šajā spēlē piedalījos ar lielu prieku.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!