Dailes teātris jauno teātra sezonu sācis ar intrigu – pirmajā jauniestudējumā, ko Mazajā zālē veidojis Jans Villems van den Boss, uzaicināti divi aktieri no Liepājas teātra. Taču, noskatoties "Slazda" pirmizrādi ar liepājniekiem Inesi Kučinsku un Egonu Dombrovski, intriga tikai aug augumā.
Vērtējums:
Jo noteikti gribēsies redzēt Vitu Vārpiņu un Ivaru Auziņu, kuri arī atveido Valērijas un Finbāra lomas. Tāpat interesanti būtu skatīties izrādi, kurā satiktos kursa biedri Vita Vārpiņa un Egons Dombrovskis. Tomēr par jaunā iestudējuma pirmizrādes zvaigzni jāsauc Juris Žagars šarmantā ciema vecpuiša Džeka lomā.
Pēc vērienīgā milzu projekta "Vējiem līdzi" viesrežisors Jans Villems va den Boss iestudējis īru dramaturga Konora Makfērsona kamerlugu "Aizsprosts". Dailes repertuārā gan tā tiek piedāvāta ar nosaukumu "Slazdā". Izrādes veidotāji domājuši par to slazdu, kurā cilvēks nonāk tad, ja netiek pāri kādiem iekšējiem konfliktiem vai emocionāli spēcīgiem pārdzīvojumiem. Taču var teikt, ka aktieri savukārt nonākuši kamerlugas žanra slazdā. Dailes teātrī "stāstu stāstīšana" jeb gari monologi nav pārāk ierasta prakse, bet, lai noturētu skatītāja uzmanību gara monologa laikā, vajag zināmu meistarību.
Iestudējuma pirmajās divās trešdaļās, kad stāstāmo gabalu fokusā ir visādi "pekstiņi" jeb tā dēvētie spoku stāsti, ar šo uzdevumu veicas grūtāk. Savukārt Valerijai un pēc tam arī Džekam dramaturgs ļauj izstāstīt arī savu "personīgo" stāstu. Inese Kučinska Valērijas dramatisku pārdzīvojumu pilnajā monologā spēj skatītāja uzmanību noturēt lieliski, kārtējo reizi tikai apliecinot savu aktrises talanta spēku.
Viņas meistarīgi atklātajam Valērijas stāstam skatītāji zālē seko burtiski stindzinošā klusumā. Un beidzot arī krodziņā sanākušais "piecinieks" – četri šarmētāji un līdz šim nepazīstamā dāma – draudzīgi saslēdzas kopējā piedzīvojumā.
Šādā draudzīgas sapratnes gaisotnē, sēžot iepretim "degošajam" kamīnam, esmu gatava uzklausīt vēl kādu personīgo – Artūra Skrastiņa krodznieka Brendana stāstu. Dramaturgs gan to nav paredzējis, toties daudz ko mēs varam par viņa atveidoto varoni uzzināt, vērojot aktieri darbībā – nopūtās, rosībā ap bāra leti, acu skatienos, apavu maiņā, intonācijās.
Tāpat niansēti skatuvisko eksistenci savam varonim sastrādājis Pēteris Gaudiņš Džima lomā, īpaši ārpus sava galvenā monologa. Pirmizrādē neobligāta vienīgi likās Egona Dombrovska viegli nervozā rosīšanās, it kā viņš pēdējā brīdī būtu ielecināts kāda sava kolēģa lomā.
Režisors pats bijis arī vizuālās koncepcijas autors un pēc greznā rāmja, kurā "ievietots" spēles laukums (visai reāli imitēts krodziņš), var spriest, ka skatītājam tiek piedāvātas atsvešinātas "bildītes" par īriem. Taču tajā pat laikā aktieri varoņu attiecības izspēlē bez kāda īpaša atsvešinājuma un saspēlēs manāms atsperīgs vieglums, kuru aktieri ar prieku izgaršo. Iespējams, izrāde iespēlēsies un šis vieglums parādīsies arī stāstītajos spoku stāstos, kā arī pārejās no viena monologa uz otru, radot iespaidu, ka satikšanās un viss varoņu runātais ir spontāni izvērties notikums.