Dailes teātris atkal klajā laidis jaunu kases grāvēju. Malači. Savu publiku vajag mīlēt un iepriecināt. Šoreiz brīnišķīgs āķītis – uz skatuves kā aktieris debitē jaunais, šiverīgais un atraktīvais Jurijs Djakonovs, kurš nesen Dailē debitēja arī kā režisors, iestudējot Tenesija Viljamsa "Tetovēto rozi" Mazajā zālē.
Vērtējums:
Izrādes "priekšrakstos" atradu šādu retorisku jautājumu: "Kā lai nabaga killers izpilda savā karjerā svarīgāko pasūtījumu, ja viņam visu laiku traucē blakus esošais nejēga?" Skatoties izrādi un pamatojoties uz notikumu loģiku, skatītājam atbilde gan varētu būt gluži skaidra – to nejēgu vajag ātrāk nošaut. Taču jāatceras, ka formālā notikumu shēma labās komēdijās ir tikai atspēriena dēlītis, ar kura palīdzību jo krāšņi saplaukt aktiermeistarības ziediem, kur nav tik svarīgi "ko spēlē", bet – "kā spēlē".
Lielisks Nikolaja lomā ir Jurijs Djakonovs, kura varoņa vārds lugā ir Ralfs, bet DT iestudējumā killers pārtapis par Nikolaju no Maskavas. Taču tas lieliski korespondē ar aktiera krievisko akcentu. Jurijam Djakonovam tikai parādoties uz skatuves jancīgi švītīgā Ginta Andžāna Viesmīļa pavadībā, jāsmaida vai visu pirmā cēliena laiku. Kaut kas noslēpumaini valdzinošs ir šajā svešiniekā (gan pārnestā, gan tiešā nozīmē – redzot pilnīgi jaunu, neierastu seju Dailes teātrī). Un arī kaut kas bezgala komisks. Krievu izcelsmes aktieris gan cenšas pēc iespējas pareizāk pārraidīt teksta oriģinālu, tomēr visorganiskāk traģikomiskais atklājas momentos, kad no latviskā teksta ņemtā doma tomēr neviļus ievijas krievam tipiskā valodas konstrukcijā, kas Nikolajam piešķir vēl vienu šarmantu odziņu. Otra lieta, kas sajūsmina, ir Jurija Djakonova ļoti organiskā skatuviskā eksistence. Kaut šis ir aktiera pirmais lielais iznāciens uz milzīgās Dailes skatuves!
Žēl, ka režisors "nomiris" pienākumā par katru cenu izspēlēt visu lugas tekstu (vai Fransiss Vebērs ir no tiem dzīvajiem klasiķiem, kas neļauj svītrot ne zilbi?). Šobrīd ainās, kurās darbība buksē, pat Djakonovs mēģina izlīdzēties ar iepriekš atrastām kustībām un darbībām: piemēram, vēl tikai gatavojoties savam killera uzdevumam pirmajā cēlienā un visiem pūliņiem mēģinot tikt vaļā no jokainā Fransuā, parafrāze par jogas mācību (ar pareizu elpošanu miera saglabāšanas nolūkos) attaisnojas, taču pirms "liktenīgās" stundas jeb sagatavošanās reālajai šaušanai otrajā cēlienā tas jau izskatās pēc štampa.
Ja pirmais cēliens beidzas uz tāda kā pacēluma viļņa ar nožēlu, ka tagad starpbrīdis, bet varēja taču vēl turpināt…, tad otrajā cēlienā jau grūti sagaidīt pasākuma beigas. Kaut arī otrajā cēlienā ir dažas asprātīgas epizodes, lielākoties tomēr darbība ir bez nepieciešamā spraiguma, un līdz ar to notikumus sāk kontrolēt analītiskais prāts, uzķeroties uz nejēdzīgu absurdu un acīmredzamu loģikas trūkumu sižeta peripetijās, kam raiti spēlētā komēdijā nebūtu vietas. Diemžēl jāatzīst, ka iestudējumam par labu nenāk arī Jura Kalniņa samocītā aktierspēle Volfa lomā, radot zināmu emocionālu diskomfortu – gandrīz viss, ko viņš dara un runā šķiet kaut kāds pārpratums, urdot nemitīgus jautājumus, ko viņš spēlē, kāpēc tieši viņš spēlē un kāpēc apkrāvies ar tik milzīgu blāķi komēdiju spēlēšanas štampu?
Toties sev uzticētajās epizodēs brīnišķīgs ir Gints Andžāns netradicionāli orientētā Viesmīļa lomā. Apspēlējot stereotipus par gejiem tipisko uzvedību, neforsējot, nepārspīlējot un neākstoties, aktieris pamānās demonstrēt arī lielisku žanra un humora izjūtu. Viņa atveidotā Viesmīļa zvaigžņu stunda ir "karogienešana", kas ar pēkšņu gaismu šovu (Igors Kapustins) un asprātīgu kustību partitūru (Inga Krasovska) Ginta Andžāna atsperīgi lokanā auguma sniegumā patiesībā sava spilgtuma, pārsteiguma un asprātības ziņā varētu pretendēt uz iestudējuma kulmināciju. Dažādus asprātīgus knifiņus atradis arī Dainis Gaidelis killera padotā lomā, kura tēls no konditorijas speciālista attīstīts līdz plaša profila speciālistam ar komiski neveiklu uzvedību.
Žēl, ka bez pārsteigumiem pagaidām ir Aija Dzērve kā Luīze, kura atveido it kā tipisku franču daiļavu – koķetu, smukiņu un saldu. Arī Valda Liepiņa aktierdarbā, atgūstoties pēc veselības likstām, nūģa Fransuā lomā gribētos sagaidīt jaunas atraktivitātes virāžas. Trešajā izrādē varēja manīt, ka viņš vēl mokās ar balss izteiksmību un skaļumu, laikam taču satraucoties, vai publika viņu sadzirdēs – gluži vai izmisīgi izlīdzoties ar lieki pārizteiksmīgu žestikulāciju. Valdis Liepiņš ir kā radīts šādām komiskajām lomām, atliktu vien niansētāk izstrādāt organisku kustību partitūru. Pirmajās ainās tā šķiet pat perfekta, taču izrādei attīstoties vairākkārtējā Valda Liepiņa varoņa neveiklā vāļāšanās pa dīvānu, gaidot savas replikas, izskatās gandrīz amatieriski.
Lieliska ir ideja izrādē "ierakstīt" karaokes padarīšanu, kas acīmredzot attīstīta no pāris replikām lugā par dziesmu nozīmi cilvēka liktenīgajos brīžos. Karaokes ambrāžas šoreiz ideāli kalpo režisora tik iemīļotajam "instrumentam" – spēlei ar mūzikas citātiem. Dziesma par zaķiem no filmas "Briljanta roka" ir kā trāpījums desmitniekā, jo tik spēcīgi savā starpā kontrastē aukstasinīga killera nopietnība un mūsu kopējā kultūratmiņa par padomju kino klasiku. Savukārt, kā neveiksminieka francūža Fransuā mīlas nedienu vadmotīvs izvēlēts Al Bano& Romina Power megapopulārā "Felicita", kuru it labi var izpildīt gan tikai puiši, gan bijušie mīlētāji – Fransuā un Luīze. Arī šī melodija piešķir iestudējumam savu ironijas devu ar pseidoromantisku noskaņu. Finālā gan abi "viltusdraugi" Fransuā un Nikolajs dzied Krievijā ļoti populārā Grigorija Ļepsa dziesmu "Glāze šņabja uz galda". Abi varoņi vai visas trīs izrādes stundas runājuši viens otram garām – katram no viņiem rūpēja tikai savas problēmas. Iestudējumā tas reizē ir gan smieklīgi, gan traģiski, kad abi vienojas kopējā iedzeršanā, radot ilūziju par saprašanos un draudzības sākumu.
Var tikai iztēloties, kā izrāde attīstīsies, kad kārtīgi iespēlēsies. Kopumā "Ļaujiet izšaut!" tomēr ir smieklīgs un asprātīgs izklaides gabals (īpaši pirmais cēliens) ar pāris brīnišķīgiem aktierdarbiem, taču vismaz vienu astronomisko stundu par garu.
