Lauras Grozas-Ķiberes jauniestudējumam “M.Butterfly” izmantotā Deivida Henrija Hvanga luga sarakstīta turpat pirms trīsdesmit gadiem (1986), turklāt – par vēl senākiem notikumiem (60. un 70. gadi). Stāsta centrā – franču diplomāta un Ķīnas operas solistes/a attiecības gandrīz divdesmit gadu garumā. Gana intriģējoši un provokatīvi.
Vērtējums:
Pagājušā gadsimta vidū attiecībā pret Ķīnas (un vispār Austrumu) kultūru Rietumu sabiedrībā bija manāma augstprātīga attieksme. To redzam arī izrādē, kur līdzās abu galveno varoņu attiecību stāstam, ansambļa dalībnieku galvenais uzdevums ir atveidot baltādaino rietumnieku aprobežotību. Taču pasaule pēdējos piecdesmit gados ir krietni mainījusies, un tieši tādēļ Dailes teātra jaunais uzvedums ir visai ciets rieksts.
Tas, ka Rietumu un Austrumu kultūras ar visu no tā izrietošo ir absolūti dažādas pasaules, protams, ir aksioma. Viss, kas saistās ar Austrumiem, mums vienmēr būs eksotika, mistika un līdz galam nesaprotams. Tādēļ arī nav brīnums, ka ikdienā vairums no mums operē ar stereotipiem un klišejām par šo visu mūsu prātam neaptveramo. Izrādes radošais ansamblis ar iedvesmu mēģinājis iedziļināties Austrumu tēmā.
Visuzskatāmāk to sajutu kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas un horeogrāfes Ingas Krasovskas darbā (atbilstošu vidi - tiltu fantāzijā starp realitāti un atmiņām par galvenā varoņa piedzīvoto Ķīnā - radījis arī scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis).
Pat ja tā ir stilizācija un tikai mani stereotipie priekšstati par attiecīgās kultūras un vēstures kolorītu, Austrumu garša jūtama gan vizuālajā, gan kustību zīmējumā. Piemēram, Daiņa Grūbes skatuviskajā kustībā vien redzams, kāds kolosāls darbs ieguldīts, lai radītu tik somnambuli līganu un sievišķīgi vijīgu ķermeņa plastiku, savukārt kostīmu māksliniecei īsts izaicinājums, acīmredzot, bijis kimono kolekcijas darināšana.
Šajā inteliģenti atturīgajā Austrumu pasaules atmosfērā stipri nekonkrētāki šķiet Jura Žagara un Daiņa Grūbes varoņu attiecību līkloči dzimumu un kultūru identitāšu krustceļos. No vienas puses apbrīnojama ir abu aktieru vīrišķīgā drosme iejusties tik netradicionālos tēlos, atklājoties gan fiziski, gan personīgi. Tomēr Jura Žagara gadījumā es vairāk redzu ārišķīgu spēli (matu šķipsnas atkārtotā atmešana, sievišķīgi klīrīgās intonācijas uzsvēršana), bet Daiņa Grūbes aktierdarbā - centrēšanos uz austrumnieciskās uzvedības formas nepazaudēšanu.
Gandrīz neiespejami atbildēt uz jautājumu, cik lielā mērā Daiņa Grūbes atveidotā Song Lilinga reprezentē ķīnieti, vai caur šo tēlu tiek atklāta arī Austrumu cilvēka drāma, cik šī varoņa dubultspēle (mīlestība un spiegošana) ir apzināta un gribēta (vai varbūt tikai komunistiskās Ķīnas "apmiglota"?)...
Uz Daiņa Grūbes garā un slaidā Song Lilinga fona pēc maza un sargājama ķīnieša drīzāk izskatās Jura Žagara atveidotais Galimārs. Iespējams gan, ka režisorei trausu ķīniešu vīriešsievieti likt spēlēt vīrišķīgi atlētiskam aktierim, bijis sava veida triks, kā vēl vairāk uzsvērt viena kompleksu mākta rietumnieka "aklumu" (gan Jura Žagara varoņa, gan manu).
Vizuāla neatbilsme starp tekstu un izrādē radzamo ir – Galimāra sieva Helga, kas Vitas Vārpiņas atveidojumā ir skaista un seksīga Rietumu sieviete, par kādu jebkurš neveiksminieks (kādu to mēģina attēlot arī Juris Žagars) var tikai sapņot.
Otrā plāna lomās brīnišķīgu mazu un grotesku tēlu radījusi Lilita Ozoliņa (Biedrene Čina), enerģiski ik epizodē strādā Ilze Ķuzule-Skrastiņa (meitene no žurnāla u.c. fona lomiņas).
Lugas "M.Butterfly" pamatā ir Renē Galimāra stāsts par iepriekš piedzīvoto, it kā meklējot saviem dzīves notikumiem "ideālo" finālu.
Galimāra stāsts izrādē tiek papildināts ar melnbaltām video epizodēm no operas "Madama Butterfly" (jo Galimārs savā biogrāfijā redz paralēles ar slaveno operas sižetu, turklāt savu idealo sievieti viņš satiek, Song Lilngai izpildot operas slaveno nāves ainu). Ilustratīva diemžēl ir arī kontrtenora Sergeja Jēgera dzīvā klātbūtne (iemiesojot Song Lilingas alter ego) - dziedātāja balss skan mikrofonā, tā neatšķiras no ieraksta, izpildītāja seju neredzam (jo Sergejs Jēgers parādās tālu no skatītājiem - fona sienas nišā) – tādējādi īsta operdziedātāja akustiskās balss iespaids uz skatītāja maņām izmantots netiek.
Toties lielisku izrādes muzikālo nervu izdevies radīt Kārlim Auzānam (iestudējuma komponists un aranžējumu autors) - atsevišķās epizodēs atmosfēru kapinot pat līdz trillera cienīgai spriedzei.
Pilnīgi noteikti šādi kultūrpētījumi un dzimumidentiātes studijas arī uz teātra skatuvēm ir vajadzīgas, atliek tikai turpināt meklējumus - kā labāk globālās un intīmi personīgās tēmas ieģērbt mūsdienīgā un saprotamā formas un satura vienībā. Šoreiz varu noticēt konfliktiem, kas rodas dažādu kultūru domāšanas un uztveres sadursmes rezultātā, bet īsti nenoticu abu varoņu dzimumidentitātes kūleņiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
