Jaunajā Rīgas teātrī strādājot pie Mihaila Kuzmina darba iestudējuma, režisors Vladislavs Nastavševs apgalvoja, ka viņa izrādes centrālais tēls ir pats romāns un mērķis – tā atšifrēšana uz skatuves. To, ka romāns ir pacēlis spārnos Nastavševa fantāziju, izrādē ieraudzīs un sajutīs katrs. Aktieri romāna personāžu lomās brīžiem uz skatuves burtiski lido, sajūsminot skatītāju ar savas spēles virtuozajām virāžām, taču šifra atslēgu, vismaz pagaidām, režisors atklāt nesteidzas. Nastavševam vajag intrigu, publikai tās atrisinājumu. Kurā virzienā meklēsim? Varbūt iesākumā pamēģināsim ar to, kurā norāda viens no paša Kuzmina izteikumiem - "privātās dzīves kvalitāte un fizioloģija ir tās, kas veido cilvēka dzīves grāmatas poētiku".
Vērtējums:
XX gadsimta sākums, Pēterburgas kultūras ļaužu bohēma. Gaisotni iekrāso polemika starp simbolistiem, akmeistiem un futūristiem. Viena no iecienītākajām tikšanās vietām pilsētā – "Klaiņojošais suns". Dāmas dziļi dekoltētās kleitās, kungi nevainojami pašūtās frakās. Neliela estrāde, uz kuras savas dzejas lasa Bloks, Gumiļevs, Mandelštams u.c., bet pie klavierēm nereti sēžas Kuzmins, lai izpildītu dziesmas ar paša sacerētiem tekstiem. Skandāls, ko izraisīja "Spārni" ar pirmoreiz krievu literatūrā aprakstītām homoseksuālajām jūtām, jau ir pieklusis. Tepat tuvumā grozās lietuviešu izcelsmes skaistulis Juročka – Kuzmina protežē literārajās aprindās un vīriešu attiecībās, bet pāri visam valda prieks un skumjas, ko dāvā dzīves un mākslas poētiskās spēles.
Laikabiedru atmiņas ir gana spilgtas, lai tajās mēs bez grūtībām ieraudzītu avotu, no kura nāk izrādes personāžu tēlainais traktējums. Uzmācīgā flīģeļu metafora sākumā pat liekas mazliet kaitinoša, bet, kad aktieri to sāk piepildīt ar savu spēli, visi iebildumi pazūd kā nebijuši.
Flīģeļu metamorfozes savstarpējo attiecību telpā, pašu instrumentu raisītās asociācijas, aktieru manipulācijas ar tiem un saplūsme vienotā tēlā ātri vien izvēršas par estētisku pārdzīvojumu, kas ļauj ar patiku izbaudīt patiesībā banālo, bet bezgala amizanto stāstu par Ļoļečkas Carevskas juteklisko bēgšanu no garlaicības. Viņas galanto pielūdzēju loks no trīstūra ir pārvērties daudzstūrī un katrā no tiem notiek aizrautīgas uzšūmētu jūtu improvizācijas tukšuma aizpildīšanai.
Manierīgi apvaldītā spontanitāte, kuru Sandra Kļaviņa tik koķeti un nevainīgi ieauž sava tēla uzvedībā, dažos vīriešos raisa gluži vai nepārvaramu iekāri. Taču zināma nosacītība un labais tonis ir jāievēro arī bohēmas aprindās, un tas dod iespēju gan romāna varoņiem, gan režisoram uz skatuves nodoties īstam dubultās spēles valdzinājumam.
Andris Keišs jau pirmajā iznācienā to izmanto ar tādu azartu un šarmu, ka arī pēc izrādes noskatīšanās neiespējami aizmirst oficiera Dmitrija Lavrentjeva temperamentīgi-flīģeliskās jūtu izpausmes. Uzstājība, maigums, padevība, pašapziņa utt. - teju vai visu pavedināšanas ieroču komplektu aktieris paspēj izspēlēt tikai dažu etīžu laikā.
Otrs Ļoļečkas "naivo" spēlīšu upuris Mārtiņš Upenieks Pekarska lomā pagaidām gan vēl īsti netur līdzi JRT grandiem, jo nav tās pieredzes. Tomēr režisoriskajā zīmējumā aktieris iekļaujas bez grūtībām un asprātīgajās "sērfošanas" mizanscēnās pat kļūst par līdzvērtīgu spēles dalībnieku. Kā vienmēr saistoši savu tēlu izrādē ir izstrādājusi Baiba Broka, balansējot uz parodijas robežas un apspēlējot mūdienu šovmeņu klišejas, viņa savu Poļinu ir pārvērtusi par bohēmistisku perpentum mobile, kas uz skatuves nav ne apturams, ne apklusināms. Ivetas Poles atveidotā primadonna Zoja Lilienfelda ir burvīgi iekapsulējusies savā sievišķīgās augstprātības čaulā, vienīgi no perfekcijas viedokļa nevajadzēja aktrisei likt ar savu balsi "ielekt" pūdeļflīģeļa lomā, kas viņai atņem iespējas niansēti izspēlēt dialogu ar Kasparu Znotiņa viegli apjukušo Leonīdu Carevski.
Pārējie izrādes tēli, vismaz šajā iestudējuma daļā, kalpo romāna blakuslīniju ieskicēšanai un dramaturģiski viņu lomas nav tik izvērstas.
Mājiens uz mūsu provinciālismu jeb vēriena trūkumu, ko režisors izspēlē, nomainot flīģeļus pret pianīniem "Rīga" līdz ar dažu varoņu ierašanos toreizējās impērijas kūrortā, ir visai atjautīgs, taču vairāk attiecināms uz paša Nastavševa domu gājienu. Nav jau nekāds noslēpums, ka vai katrs režisors personu nolūkos ieliek tieši savu pasaules izjūtu. Caur to viņu iestudējumi iegūst tikai sev piemītošus un raksturīgus vaibstus, bet teātris vēl kādu apkārtējās pasaules redzējumu.
Mums atliek vien ar nepacietību gaidīt izrādes otro daļu, un lūkot, kā režisors nobeigs savas spēles ar Kuzmina romānu. Solītajai atšifrēšanai gan nenāktu par ļaunu pievienot nedaudz plašāku informāciju programmiņā. Režisora vilktās paralēles ar tā laika bohēmas personībām ļautu publikai dziļāk izjust laikmetu un piešķirtu izrādei papildu dimensijas. Patreiz pār saturu dominē forma, kuru dzīvu padara JRT aktieru virtuozā spēle un tieši tā arī sniedz visu izrādes dāvāto estētisko baudījumu. Varētu pat teikt sava veida formas triumfs mūsdienu teātrī, bet vai ar to pietiks diviem iestudējumiem?