Nacionālā teātra jaunākajā muzikālajā izrādē "Kabarē", kuru iestudējusi Indra Roga, nav mazums elementu, kas patiešām sagādā prieku. Šajā krāšņajā skatuves stāstā, kurā, redzams – ieguldīts daudz pūļu, centrā izvirzījies cilvēcīgi dramatiskais attiecību stāsts starp Marijas Bērziņas Šneidera jaunkundzi un Egila Melbārža Šulca kungu. Līdzās tam gaumīgi kariķēta, taču žanra robežās koša un asprātīga ir Maijas Doveikas prieka meitas – Kosta jaunkundzes šiverēšana.
Vērtējums:
Marijai Bērziņai un Egilam Melbārdim lieliski izdevies koncentrētā veidā atklāt tos traģiskos motīvus, kas saistīti ar nacistu nākšanu pie varas (20. gs. 30. gadi). Tostarp – rasisms, antisemītisms, totalitārisms. Žēl, ka režisore nav uzticējusies aktieriem, un inscenējumu pieblīvējusi ar uzbāzīgi ilustratīvām detaļām – tiek demonstrēti dokumentāli videokadri, kur redzami kailu bezpalīdzīgu cilvēku augumi, nevainīgās (vai infantilās?) Zanes Dombrovskas atveidotās skolnieces rokā likta sešstūrzvaizne, bet kokteiļglāzēs – karodziņi ar kārškrustu utt. Vienā mazā epizodē, kurā Egila Melbārža Šulcam tiek zīmīgi norādīts, ka viņš nav vācietis, viss tāpat ir skaidrs un šī anturāža kļūst par ilustratīvi didaktisku acī bakstīšanu.
Turklāt Mariju Bērziņu un Egilu Melbārdi šajā iestudējumā redzam kā ideālus mūzikla aktierus – jūt žanru, labi dzied, uz skatuves jūtas organiski gan kustībā, gan dramatiskajos dialogos, turklāt vēl apveltīti ar labu humora izjūtu. Jā, paradoksāli, bet stāstā par amerikāņu rakstnieka Kliforda Bredšova epizodisko tikšanos ar kabarē dziedātāju Salliju Boulsu Berlīnē, dzīvie notikumi, kuriem iespējams noticēt, risinās perifēro tēlu attiecībās.
No četriem galveno lomu tēlotajiem ar mūzikla "Kabarē" izaicinājumu daļēji izdevies tikt galā vien Agnesei Cīrulei. "Daļēji" attiecas gan uz jaunās aktrises skanīgi skaisto vokālu, gan uz Annas Heinrihsones radīto Sallijas vizuālo tēlu, kas komplektā ar aktrises viegli trauslo grāciju deviņpadsmitgadīgo anglieti ļauj uztvert kā tauriņu. Agneses Cīrules "kukainītis" ar baudu ļaujas apkārtējo jūsmas uzlādētajiem glāstiem un acu skatieniem.
Taču šis vieglums pazūd, līdzko jāpāriet uz dramatiskajām epizodēm. Tad mana skatītājas uzmanība nemanot aizslīd uz proscēnija kreiso stūri, kur rosās tik "garšīgā" Maijas Doveikas Kosta jaunkundze ar saviem "brālēniem". Jāsaka, Jānis Āmanis un Kaspars Dumburs "brālēnu" lomās spēlējas tikpat dzīvi un aizrautīgi kā pati Doveikas gultas "priesteriene".
Horeogrāfei Ingai Raudingai jaunajā mūziklā īpaši rūpīgi izdevies sastrādāt ansambļa kustību partitūru. Brīžiem izrāde atgādina pat kaut ko līdzīgu mākslu "karnevālam" – te ir gan cirks, gan varietē, gan farss, gan pantomīma un mēmais kino. Arī katrs no ansamblī iesaistītajiem savā "trajektorijā" ir ar savu darbīgu uzdevumu un jēgu. Uzmanība šai ziņā iestudējumā neatslābst ne mirkli, turklāt priecē arī izpildījuma kvalitāte. Ir panākts maksimums, ko no dramatiskajiem aktieriem var vēlēties.
Jautājums tikai, kādā jēgā šim visam "tingeltangelim" jāsaslēdzas, jo, īpaši respektējot to, ka režisores iecerētu simbolu uz skatuves ir vairāk nekā divos viduslaiku moralitē kopā ņemtos. Šādā kontekstā farsa elementi, ko nodrošina kairo dāmu pikantērijas, un konflikti ap Doveikas Kosta madāmas gultas biznesu, ir tieši vietā. Turklāt, pie viņas durvīm visu izrādes pirmo daļu dežūrē Zanes Dombrovskas Skolniece, kas acīmredzot ir alegorisks tēls Tikumībai, Morālei vai Nevainībai (varbūt visi trīs kopā)…
Ja izrādi salīdzina ar kleitu, tad "Kabarē" gadījumā rodas iespaids, ka uz tās piesprausti vairāki desmiti brošu. Katrs izrādes elements vai tēls ir kā atsevišķa, pabeigta rotas lieta – skaists, gandrīz nevainojams bižutērijas aksesuārs: satriecošs ir švītīgais žonglieris Kristapa Ķeseļa atlētiskajā atveidā; neticami šarmants un reizē noslēpumains ir Jurģa Spulenieka vīrietis–sieviete; melnās maģijas klātbūtni pauž Ulža Anžes baisā Grāfiene; ar kolosālu balsi un plastiku baudu sagādā izveicīgais Mārtiņa Brūvera Ceremonijmeistars…
Mazāk intriģējošas padevušās dāmas – piemēram, Lienes Sebres vaibsti un kustības visu izrādes laiku pauž uzsvērtu vulgaritāti. Vienkārši "košas puķes" ir Alise Polačenko un Samira Adgezalova. Taču visneapskaužamākā loma meiteņu frontē laikam tomēr ir Zanei Dombrovskai, kurai pēc dežūras pie Kosta jaunkundzes durvīm, skaisti jādzied un klusi jālīksmo par ebreju zvaigzni.
Taču. Ko līdz simboli un vēstures notikumu politinformācija, ja mūziklā nav pārliecinoši spēcīgu galveno lomu izpildītāju? Jā, par Agneses Cīrules veikumu var priecāties no pedagoģiskajām pozīcijām – pie gana sarežģītās lomas tiešām kārtīgi pastrādāts, dziedāšanu, šķiet, Agnese arī izbauda (un tas trāpa arī skatītājam). Brīžiem partnerībā ar Aināra Ančevska Klifordu pat var manīt savstarpēju simpātiju aizmetņus. To kā veiksmi var uzsvērt arī tāpēc, ka otrajā sastāvā, galvenos varoņus atveidojot Rūtai Dišlerei (kuras balss īsti neskan) un Uldim Siliņam (kuram ir lieliska balss, bet Klifords nav gluži viņa ampluā), izskatās, ka tiek spēlētas gluži nevainīgas māsas un brāļa attiecības.
Toties labs atradums šim mūzikla iestudējumam izrādījies "Sus Dungo" un viņu draugi, piešķirot vajadzīgo kabarē atmosfēru gan meitenēm muzicējot, gan organiski iekļaujoties horeogrāfiskajos zīmējumos.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
