Vērtējums:
Abpus ieejai tahtās relaksēti atlaidušies aktieri Artūrs Dīcis un Kaspars Zāle, kuri savā starpā, šķiet, runā par niekiem, dzer tēju, grauž saulespuķu sēkliņas, mētājas kaudzēm izlietotu tējas maisiņu, vārdsakot, džeki "dzīvojas". Dzīve kopmītnēs iet roku rokā ar sevis meklējumiem, savas identitātes un dzīves vērtību noskaidrošanu. Tāds vecums. Par to arī pamatā ir šis iestudējums.
Jaunieši no šķietamas Krievijas nekurienes - Kaspara Zāles Andrejs, Initas Dzelmes Oksana, kā arī Artūra Dīča Pokers -, būdami tuvāk vai tālāk studijām augstskolā, savas dzīves būtiskāko daļu pavada "tusējot" pa kopmītnēm, spēlējot kārtis un mēģinot pierādīt, kurš no viņiem veiksmīgāks jeb "krutāks". Situācija akumulējas līdz galvenā varoņa Andreja izvēlei - iet un nogalināt. Tādi, viņaprāt, ir izveidojušies apstākļi. Filozofiskā plāksnē rodas diskusija par to, vai tu esi vai neesi grēkojis, ja domās pieļauj ideju par otra nogalināšanu. Un šī ir otra svarīgākā izrādes tēma.
Oriģinālais lugas nosaukums ir "Slepkava", teātris iestudējumam to pārfrāzējis, tādējādi iegūstot dziļāku jēgu un zināmu divdomību, kas iestudējuma tēmai liek sekot vēl uzmanīgāk. Reizē komiska un dramatiska ir arī visa izrādes intonācija, savukārt varoņu iekšējie monologi, kas, vērsti publikā, mijas ar precīzu un aktīvu partnerību dialogos.
Arī Aigara Ozoliņa scenogrāfijā cieši kopā sapludināti poētiski tēli un triviāli konkrētas detaļas - visuzskatāmākais piemērs ir mākslīgo saulesspuķu lauks, kurā var ieraudzīt gan dabas daili, gan "semočku" avotu. Mainīgajām darbības vietām ērti izmantojama ir mākslinieka radītā siena ar atvāžamiem autobusa soliem, pirts lāvu, durvīm, un loga restēm, kas tiek atvērti, aizvērti un izgaismoti pēc konkrētā brīža vajadzības. Taču tas nešķiet ilustratīvi, drīzāk šī siena ir kā funkcionāls balsts aktieru ērtākai eksistencei šīs mūslaiku skarbās pasakas nosacītībā.
Visu izrādes nepilnu pusotru stundu es jutos kā laivā, kura nemitīgi zvalstās no vienas puses uz otru, radot patīkamas trauksmes emocijas. Nevar nejust, ka arī aktieriem patīk šī spēle, patīk šī forma, kurā arī viņi paši var peldēt - te atveroties monologā, kas reprezentē sava tēla iekšēji spraigo domu plūdumu (paralēli izliekoties, ka cits cita "skaļās domas" nedzird), te aktīvi un brīžiem pat agresīvi pieslēdzoties kontaktam ar partneri.
Ļoti ticami savu nedaudz naivo, bet dziļākajā būtībā godīgo Andreju spēlē Kaspars Zāle, labu humora izjūtu Oksanas lomā parāda Inita Dzelme. Simpātiski, ka aktieri, arī epizodēs redzamais Artūrs Dīcis, nestāv pāri saviem varoņiem, bet rada pārliecību, ka identificējušies ar intelekta neapgrūtinātajiem jauniešiem. Un tiešām, kāda starpība - urla vai kundziņš ar pāris augstākajām izglītībām - savas identitātes apzināšanās kādā brīdī var būt svarīga ikvienam.
Kontrasti starp varoņu runāto un domāto, kā arī ar reālo situāciju izspēlētajiem kontekstiem, rada jautri absurdu neatbilsmi starp vārdiem un domām (fantāzijām, komentāriem, dzīves "apfilosofēšanu") vai arī starp vārdiem un darbiem. Kādā epizodē Oksana atstāsta novēroto situāciju - kāds vīriņš mēģina zvanīt pa taksofonu, kuram nav klausules. Tā arī liela daļa sarunu starp varoņiem paliek nepabeigtas, neizrunātas un pat nenotikušas, jo "nav klausules", respektīvi - cilvēki vairumā gadījumu nedzird un īsti nemāk nemaz otru sadzirdēt.
Taču, par šo nespēju dzirdēt citam citu, vēl satraucošāk ir domāt par to, ar kādu vieglumu jaunie cilvēki uztver pazīstamo vienaudžu nāves. Brīžiem arī iztēlojas, cik labi būtu, ja tas un tas "idiots", kas traucē dzīvot, ātrāk būtu miris. Šāda cinisma iemesls droši vien meklējams gan bērnības datorspēļu pieredzē, kur nepārtraukti tiek operēts ar entajām dzīvībām, gan reālajā pasaulē, kurā taču joprojām un nemitīgi karo, un cilvēka dzīvībai vairs nav nekādas vērtības.
Priecīga atkalsatikšanās šajā izrādē ir ar aktrisi Indru Briķi, kuras darbs Regnāra Vaivara iestudējumā "Apglabājiet mani zem grīdas" (2012) sagādāja teātrī tik reti piedzīvojamo katarsi. Šoreiz uzdevumi ir šķietami vienkāršāki - eleganti savienot tēla atbruņojošo aprobežotību un aktrises koķeti ironisko distanci, varonei komentējot situācijas un cilvēkus sev apkārt.
Indras Briķes Mammai izsakot tikai dažas pirmās replikas, galvā momentā ielavās frāze "Regnāra aktrise!!". Indras Briķes epizodēs tik labi un precīzi iespējams noķert režisora iecerēto izrādes liriski cinisko intonāciju un vēstījuma atraktīvo absurdu! Var jau būt, ka tieši pateicoties Indras Briķes Mammai, mana šīs izrādes emocionālā kulminācija ir brīdis, kad saprotams - viņa "bērniņiem" iedos tos vajadzīgos 12 tūkstošus rubļu.
Savukārt izrādes īstā atslēga, iespējams, ieraugāma nedaudz sirreālajā finālā, kur pāri spēles telpai uz slēpēm šļūc puskaila Oksana. Jautājums, vai Andrejs to iztēlojas vai Dievs viņam tiešām atkal pasniedzis roku, ir gana atvērts, un man ļoti patīk šī režisora dotā iespēja - skatītājam domāt pašam.
Negribētu apgalvot, ka izrāde būtu saprotama un skatāma tikai jauniešiem. Emocionāli un eksistenciāli tā uzrunās katru, kurš gājis cauri savas identitātes meklējumiem pēcpubertātes un agrīnajos jaunības gados. Turklāt, lai cik paradoksāli tas nešķistu, izrāde atstāj sūru pēcgaršu arī pasaules notikumu kontekstā, pieskaroties neiecietības, paviršības, stulbuma un vardarbības cēloņsakarībām.