Vērtējums:
Mūzikli ir viens no maniem iemīļotākajiem žanriem, kurā, manuprāt, ir iespējams vērot apbrīnojamus pierādījumus cilvēka fiziskajai un arī emocionālajai sagatavotībai darbam uz skatuves. Skatoties Brodvejas iestudējumu ierakstus vai ekranizējumus šķiet neticami, ka aktieri spēj ik vakaru uz skatuves dziedāt, vienlaicīgi dejot, veikt teju akrobātiskus trikus un reizē arī spēlēt lomu, tai emocionāli pieslēdzoties. Bet tas ir iespējams. Tieši tādēļ joprojām gaidu, kad Latvijā mūzikla žanrs piedzīvos savu atdzimšanu nākamajā līmenī, nepretendējot tikai uz izklaidējošu dziesmu spēli, kuru nesaista ar "nopietno teātri".
Izmantojot latviešiem jau tuvās un nostaļģijas piesātinātās Imanta Kalniņa dziesmas Jāņa Aišpura (grupa "The Sound Poets") aranžējumā, Rēzija Kalniņa savai režijas debijai teātrī ir izvēlējusies tādu muzikālo materiālu, kas spēj uzrunāt dažādas paaudzes. Muzikālie numuri ir dažādi - gan episku rokoperu līmeņa, gan piezemētāki un emocionālāki, un kopumā ļoti nostrādāti un iespaidīgi. Taču līdzko sākas daļas "starp numuriem", sākas arī iestudējuma problēmas.
Viktora Igo romāni mūziklu žanrā ir populāri ("Parīzes dievmātes katedrāle", "Nožēlojamie") un "Cilvēks, kas smejas" gadījumā var noprast, ka ir izvēlētas spilgtākās epizodes, kas īsti nesniedz izpratni par sižetu, bet toties rada murgaini baisu skatuvisko atmosfēru. Toties tas, ka izrāde ir veidota ar ļoti tiešu un pamācošu vēstījumu, gan kļūst skaidrs jau diezgan ātri un, tā kā šis vēstījums tiek paspilgtināts ar katru sekojošo epizodi, tas kļūst pat nomācoši. Rodas sajūta, ka tu ēd kūku, kurai virs putukrējuma kārtas ir uzlikts vēl sviesta krēms un tam pa virsu - drošības pēc - vēl viena kārta putukrējuma.
Jautājums par "tradicionālajām un pareizajām" vērtībām šobrīd sabiedrībā ir ļoti aktuāls, jo automātiski pieprasa katram šīs lietas sev nodefinēt. "Cilvēks, kas smejas" it kā ir stāsts par citādo un nesaprasto, kuru ir jāpieņem, jo pati sabiedrība ir tā, kura šos izstumtos rada. Taču šis stāsts ir ievirzīts diezgan didaktiskā gultnē, un Kaspara Aniņa atveidotais Gvinplēns savā ziņā gandrīz vai pazūd agresīvās "sociālās kritikas" virpulī. Prieks par to, ka talantīgam aktierim beidzot ir piešķirta galvenā loma, izplēn, redzot, ka viņam nav sniegts pietiekami plašs izpausmes laukums.
Jāuzteic tas, ka izrādei ir lielisks aktieru un dejotāju ansamblis. (Galvenais iemesls novērtējumam ar trim zvaigznītēm). Normunds Laizāns ir radījis ļoti cilvēcisku un brīžiem pat sāpīgu Ursusa tēlu. Un, manuprāt, izrādes spilgtākā epizode ir Maijas Doveikas Džoziannas un Daigas Kažociņas Karalienes duets - īpaši tādēļ, ka ir patiesa bauda vērot divas no spilgtākajām teātra aktrisēm saspēlējoties ar dziesmas palīdzību. Taču, piemēram, Agneses Cīrules tēls Dea ir palicis simbola līmenī, nedodot aktrisei iespēju to attīstīt tālāk par palīglīdzekli Gvinplēna varoņa izaugsmei.
Manuprāt, izrādes lielākā veiksme ir tās vizuālais efektīgums - Mihaela Kramenko scenogrāfija un jo īpaši Annas Heinrihsones kostīmi rada nepieciešamo vērienu un pasakas noskaņu. Tērpi un grims brīžiem atgādina Tima Bērtona filmu pasauli, apvienojot krāšņo ar baiso, un skatītāji tiešām tiek pārnesti citā realitātē. Galu galā "Cilvēks, kas smejas" ir pasaka - jo īpaši sava pamācošā toņa dēļ, kas raksturīgs t.s. "cautionary tales" (brīdinājuma stāstiem).
Manuprāt, svarīgākais jautājums, par ko liek aizdomāties šis iestudējums, ir skatītāja loma teātrī. Ir dažādi iemesli, kāpēc cilvēki iet uz teātri - izklaidēties, atpūsties, padomāt, bet galvenokārt tomēr, lai sajustu dzīvo enerģiju, kas strāvo no skatuves. Režisors uzbur savu pasauli, kurā tiek izcirsta taciņa, pa kuru doties skatītājam, lai būtu iespējams izsekot šim fantāzijas lidojumam. Bet vai pie secinājumiem un atklāsmēm skatītājam nav jānonāk pašam ar saviem spēkiem?
Skatītājs - lai arī cik izrādes redzējis - nav bezspēcīgs, un spēj pats uztvert lietas ar skatuves sniegto pastarpinājumu. Bet "Cilvēks, kas smejas" īsti nedod iespēju kaut ko saprast un izdomāt pašam. Izrādē sludinātās vērtības un patiesības tiek pasniegtas kā tik neapstrīdamas, turklāt tas tiek darīts tik uzstājīgi, ka izraisa iekšēju pretreakciju un protestu. Reizēm paskaidrot pārāk daudz ir kaitīgi. Rodas tāda sajūta kā pusaudžu gados, klausoties vecākos - jo vairāk viņi kaut ko aizliedz vai uzspiež, jo kārdinošāk šķiet darīt un domāt tieši pretējo.
Gvinplēns mēģina kļūt par tautas varoni, viņš vēlas runāt mēmo vietā, bet saskaras ar samaitātās, egoistiskās un vienaldzīgās sabiedrības izsmieklu. Bet ko tieši tauta vēlas no saviem varoņiem? Vai tā vēlas, lai kāds runā viņu vietā, vai vēlas runāt paši? Vai ir nepieciešams kāds, kurš pasaka, kas ir pareizās un īstās vērtības, kuras dzīvē ir svarīgākās? Nezinu. Manuprāt, tas ir jāsaprot katram pašam.