Izrādes recenzija: Zilākalna Marta un latviešu titāniskās ciešanas  (4)

Varbūt tāpēc jaunā Alvja Hermaņa izrāde "Zilākalna Marta" beidzas ar Lienes Šmukstes atgādinājumu - cienīsim Martiņu un neapgrūtināsim par daudz. Lai drošāk, ka izrādei būs labs mūžs.

Vērtējums:

Mazliet vairāk nekā pusotru stundu sēžam ap Martas galdu - JRT aktieru ansamblis vienā pusē, skatītāji otrā pusē, iegrimuši pārdomās par slimībām, nelaimēm un to estetizāciju līdz pat megafilmas "Titāniks" vērienam. Pirmoreiz atskanot filmas tituldziesmai, nodomāju, ka esmu citā teātrī, bet pēc tam nākamās trīs dienas lipinu kopā domas par to, ko tas varētu nozīmēt. Varbūt ne visiem izrādes elementiem jāpielieto viedā semiotikas jeb zīmju lasīšanas metode? Varbūt Alvis Hermanis te smīn par latviešu zīmju lasītāju dabu? Vai ir kādas idejas?

Citu šoka momentu izrādē nav. Formas ziņā tie ir īsti askētisma svētki. Saturiski latviešu smadzeņu pētnieks Alvis Hermanis turpina stāstīt tautas piedzīvojumus. Kā ierasts - pasmaidot, pasmīkņājot un ironizējot. Nezinu gan atbildi uz jautājumu, vai pētnieciskais darbs tiek veikts, tikpat dziļi mīlot un palīdzot savai tautai veseļoties, kā to darīja Martas tante. Kā lai zina, kas ir labs un kas ļauns? Varbūt tādēļ izrādes simboliskais līmenis grozās ap Dieva sievišķās puses ambivalento dabu. Rudmatainais, meditācijā grimstošais Maijas Apines tēls, kurš izrādes vizuālajā "Svētā Vakarēdiena" bildē nosēdināts Jēzus vietā, ļauj izceļoties arī pa romānu "Da Vinči kods". No aktieru azotēm lienošie paresnie vadi ar plastmasas izolāciju tiek saukti par seno latviešu draugiem zalkšiem, bet atgādina arī par azotē izaudzētajām odzēm. Un par Hariju Poteru, kurš prot runāt čūsku valodā.

Izrādes struktūra ir vienkārša - stāsti no grāmatas un iz dzīves ar atsevišķu mirkļu izcelšanu. Vispirms jau izmantojot rituālus horeogrāfiskus risinājumus, kādu kustību palēninot, pārnesot to uz visiem pie galda sēdošajiem un dodot jaunus akcentus. Piemēram, pieskaršanās kaklam pāraug žņaugšanā, bet Kaspara Znotiņa no mutes izkritusī pumpa, kuru izrādē spēlē akmens, pa pacientu rokām ceļo uz galda galu. Tādā veidā caur formas kopēšanu indivīda iekšējā pieredze tiek pārnesta, multiplicēta un ierakstīta atmiņā.

Tas viss telpā, kur vienīgā dekorācija ir gruntīgs koka galds, pie kura divpadsmit pacienti/Jēzus mācekļi/sabiedrības šķērsgriezums visu izrādes laiku arī nosēž. Rekvizīti - aktieru somās līdzatnestās burkas, maisiņi, akmeņi. Aktieru trupas spēja iedzīvoties stāstos un likteņos jau sen pieņemta kā pašsaprotama. Arī šoreiz viss ir kārtībā - gan runātīgie tēli, gan klusākās noslēpumainās sievietes ir uzdevumu augstumos. Biznesmenīgais Vilis Daudziņš galda vienā galā cīnās ar iekšēju "ticēt - neticēt" un liek pie sprandas Martas adītu cimdu. Elita Kļaviņa, kuras tēlā ir vismazāk ironijas, aizķer sirds dziļumus ar emocionāli pārliecinošo stāstu par brīnumaino izdziedināšanos no vēža. Sandras Zvīgules varone domā, ka ir viedā zintnieces gudrības turpinātāja, kura zina, kādas krāsas ir labas. Sarkanu un brūnu iesaku uz izrādi mugurā nevilkt. Jā, un vēl "Zilākalna Marta" nav ieteicama Kārļiem, jo Kārlim esot īss mūžs un īsa valdīšana.

Par latviešu titāniskajām ciešanām ar asarām acīs stāsta Ģirts Krūmiņš: "Man notika DRAUSMĪGA nelaime - pazuda 100 rubļu!" Tajā vakarā Marta viņam izstāstījusi par "Titāniku" (domājams, toreiz vēl bez Leonardo di Kaprio maigā vaiga). Viņš nekādi nevarot saprast, kāpēc viņa to stāstīja? Nevar jau nevienam jaunu galvu uzskrūvēt!

Marta prata dziedināt miesu, jo pazina dvēseles. Latviešu spēju ar lepnumu nest ciešanas un arī zināmu tīksmināšanos par to iemieso Ivars Krasts ar uzrakstu "www.nelaime.lv" uz krekla. Tāds nu bija viedās sievietes liktenis - visu mūžu sēdēt galda galā un uzdejot valsi ar nelaimi.lv. Te noder latviešu jocīgā humora izjūta, kas spēj mīļi un sirsnīgi jokot arī par ļoti sensitīvām tēmām un izkulties no visiem kreņķiem ar visstiprāko mantru: "Būs jau labi!"

Tas, ka pasauli tur sievietes, tiek atgādināts popsīgi - "Titānika" purngala ainā Marta tur nelaimi aiz gurniem un ļauj lidot. Kautri klusais Lienas Šmukstes tēls brūnā jaciņā tomēr šķiet esam Zilākalna Martas dzīves privātā un īsti nekad nenotikusī puse. Alvis Hermanis aiz teksta par brīnumiem un neticamajiem notikumiem runā par sievišķā pirmsākuma maģisko un pretrunīgo spēku un ilgām. Par Dieva dāvanu, kas ir pienākums, par mūžu gara galda galā, kur visi nākuši ar drausmīgām nelaimēm un 100 pazaudētiem rubļiem. Ir mirkļi, kad izrāde liek iedomāties par to, ka tikpat labi to visu varētu klausīties radio, bet pamazām galvā iesūcas doma, ka šī ir izrāde bez teksta. Tieši tas, ka izdarības ir tik prognozējamas un vienkāršas un atkārtojas, ļauj iedzīvoties Martas galda galā un nodomāt - kas gan ir mana ķeza blakus "Titānika" lietai ...