Vēstule draugam - Im. un Oj.
Vērtējums:
Mūzikas nams Daile kopš gadu mijas tālredzīgi savās telpās "ieaicinājis" Kapara Znotiņa un Viļa Daudziņa lasīto divu dzejnieku saraksti. Pirmo reizi šis lasījums izskanēja izstādes "Dzejas dižkoki" atklāšanā Ojāra Vācieša muzejā 2013. gada pavasarī.
Imanta Ziedoņa un Ojāra Vācieša vēstuļu fragmentu kompozīciju sakārtojusi muzeja galvenā speciāliste Vita Mekša. Muzejā izstāde jau slēgta, toties asprātīgi viedo dzejnieku vēstuļu tekstus aktieru izpildījumā var dzirdēt gan radio arhīvā - 2013. gada 13. novembra "Kultūras rondo" raidījumā, gan nu arī mūzikas namā Daile.
Joprojām pārsteidz, cik ļoti gan Ziedoņa, gan Vācieša teksti mūsos spēj rezonēt. Tik ļoti taču mainījies laiks un pasaule ap mums. Bet var jau būt, ka tieši tāpēc Dailes namā šī pasākuma laikā ir tik silta gaisotne. Skatītājam tiek dota iespēja gan ceļot pagātnē, gan savu domu un izjūtu plašumos.
Stundu garais priekšnesums, Jēkaba Nīmaņa (un brīžiem iesaistoties arī abiem aktieriem) apskaņots, ir nozīmju un ideju biezs intelektuāls piedzīvojums, jo visu laiku skatītājam liek minēt - kas slēpjas zem asprātīgajām un arī skaudri sāpīgajām vēstuļu rindām ik vēstulē. Un dzeja! Dzeja, kura šodienas acīm (ausīm) atver atkal jaunas atziņas, veido jaunas asociācijas.
Muzikālais nams Daile ir absolūti piemērota vieta šādām intīmām kamerizrādēm, lai satiktu ne tikai sarunas "priekšmetus" - dzejnieku vēstules, bet arī aktieru personības. Turklāt Kaspara Znotiņa gadījumā šis atkal ir "cits" Ziedonis. Līdzīgi kā TV koncertprogrammā "Atsaukšanās", kur skatītājam bija ļauts dziļāk iegrimt tieši tekstos. Kamēr JRT iestudējumā "Ziedonis un visums" bija uzbūvēta jauna pasaule - ziedonīga un dauzonīga.
Jo dramatiskākas lietas notiek mums ģeogrāfiski tuvajā pasaulē un nav atlaidusi joprojām gruzdošā Latvijas vēsture, jo skaidrāk saproti, cik pārlaicīga ir dzeja - latviešu valodas un latviešu nācijas bruņinieku Imanta Ziedoņa un Ojāra Vācieša ezopa valoda.
Dzeja. JRT
Vērtējums:
Iespējams, aktiermeistarības kaldināšanas nolūkos Jaunais Rīgas teātris izvēlējies attīstīt dzejas lasīšanas treniņu, kas režisores Māras Ķimeles vadībā rezultējies repertuāra vienībā "Dzeja". Droši vien interesants, lai arī grūts, uzdevums aktieriem - atrast dzeju, kas katru personīgi uzrunā; ne tikai caur savas izpratnes un izjūtu prizmu tos nolasīt; katru izrādes notikšanas reizi visiem priekšnesuma dalībniekiem ar saviem atrastajiem un "pieradinātajiem" dzejoļiem radīt izrādes audumu - ik reizi citādās kombinācijas un pat atšķirīgā pasniegšanas formā, impulsējoties citam no cita, ietekmējoties no tieši tās dienas sava un kolēģu noskaņojuma.
Vērojot aktierus - Gunu Zariņu, Janu Čivželi, Kasparu Znotiņu, Ģirtu Krūmiņu un Ivaru Krastu, rodas iespaids, ka "darbs" tiek darīts viegli, nepiespiežoties, attieksmē pret publiku atvērti un gaišā noskaņā.
Tādā ziņā izdomātā izrādes forma, šķiet, strādā nevainojami, kamēr attiecībās ar izrādes "saturu" rodas zināmas problēmas. Ir ārkārtīgi grūti to simtprocentīgi uztvert, ielaist sevī un paturēt - jo jau pirmajās desmit piecpadsmit minūtēs uztverē rodas tāds kā pārsātinājums. Protams, jo dzeja un dzejolis pats par sevi ir piesātināta, koncentrēta pasaule. Un, ja skatuves priekšnesums neskaitāmu autoru, dažādu nacionalitāšu un pat laikmetu, visatšķirīgāko noskaņu un iemeslu radītus dzejoļus piedāvā tik intensīvi, uztvere neviļus sāk sekot tikai aktieru spēlei un saspēlei, kamēr dzejoļu autoru uzrakstītā garīgā spriedze vairs tikai brīžiem atceļo arī pie manis.
Prātā, protams, uzpeld pirms daudziem gadiem še pat Jaunajā Rīgas teātrī Māras Ķimeles iestudētie Šekspīra soneti (kur piedalījās arī Ģirts Krūmiņš). Šajā iestudējumā aktieriem bija uzdevums visu laiku būt arī fiziski aktīviem ap vingrošanas baļķi.
Tā bija viena autora vienas tēmas vārsmojumu kompozīcija, kas raisīja emocionālu līdzpārdzīvojumu. Klusinātu un arī emocionālu atmosfēru, balstoties konkrēta autora personībā un traģiskajā liktenī, bija izdevies panākt Varim Piņķim savā monoizrādē "Klāvs". Savdabīgs estētiskais eksperiments, taču stilistiski absolūti izturēts bija arī Alvja Hermaņa veltījums Fricim Bārdam ("Fricis Bārda. Dzeja. Ambients"). Jā, arī jaunajā Māras Ķimeles iestudējumā aktieri it kā veido konkrētu saturisko pavedienu, lai radītu skaistas dzejas krelles. Taču pērlīšu šoreiz ir pārāk daudz, no dažādiem savstarpēji nesaistītiem komplektiem un pārāk cieši savērtas.
