Pēc tam jau sekoja posms, kurā JRT ik pa brīdim atradās kādās viesizrādēs vai festivālā. Līdz publiskajā telpā arvien biežāk sāka parādīties rūgumpilni burkšķi par to, ka Hermanis jau dzīvo tikai pa ārzemēm, savā teātrī vairs nav un aktieriem esot jāstrādā patstāvīgi… It kā mākslinieka pienākums būtu kalpot sabiedrības iegribām vai priekšstatiem, kā jāstrādā teātra mākslinieciskajam vadītājam un režisoram…
Taču joprojām (kaut retāk, tomēr joprojām) JRT repertuārā ik pa brīdim ienāk arī kāda jauna Alvja Hermaņa izrāde. Un, kurš var apgalvot, ka Hermaņa režijas pieredze ārzemēs un operās viņu totāli nošķirs no jelkāda dramatiskā teātra? Iespējams, ka tas dos jaunus impulsus citādi oriģināliem principiem un metodēm režijā gan paša radītajā JRT, gan sniedzot jaunu pieredzi citviet pasaulē…
Par šiem jautājumiem daudz tika domāts un runāts Laikmetīgā teātra programmas pirmajā nedēļā, kas bija veltīta Alvim Hermanim un norisinājās "Rīga 2014" ietvaros. Pateicoties Rīgai kā Kultūras galvaspilsētai nule bija iespēja ne tikai noskatīties divus Alvja Hermaņa ārzemju iestudējumus, bet arī ar "atzūmotu" skatu palūkoties uz šī režisora talantu, metodi, darba principiem un paveikto.
Sastopoties ar Alvja Hermaņa Vācijā un Austrijā radītajiem iestudējumiem, tikām pie vēl vienas atziņas – salīdzinot ieraudzījām, ka Latvijā tiešām ir izcili aktieri (kā jau Alvis Hermanis ne reizi vien ir apgalvojis).
Tāpat pārliecinājāmies, ka Alvja Hermaņa Latvijā atrastais un pārbaudītais itin labi dzīvojas un iemiesojas uz "svešām" skatuvēm. Droši vien arī tādēļ déjà vu bija piedzīvojams Minhenes Kamerteātra izrādē "Vēlie kaimiņi", kuras laikā atmiņā tika pārtītas epizodes no vairākām Latvijas izrādēm.
Jā, lielisks abās izrādes daļās bija aktieris Andrē Jungs, tomēr par daudz, kā šķiet, tiešā nepastarpinātā izrādes uztverē jutu iespraucamies jautājumus – interesanti, cik stipri viņš ir uzpolsterēts; kāpēc vienā brīdi stāsta "Vēlā mīla" varonis kājas gultā ieceļ, paņemot aiz bikšu staras, kamēr citā - bikses uzvelk, kājās stāvot; kāpēc stāsta sākumā uz tualeti jāskrien ik pēc dažām minūtēm, bet pēc tam tas vairs nav aktuāli; kādās attiecībās te spēlējas ironija ar ķiķināšanu; kāpēc te atkal "ož" pēc smīnēšanas par ebrejiem, utt… Šķita, ka aiz groteskās (brīžiem pašmērķīgās) un atraktīvās formas (abās izrādes daļās) pazaudēta laba daļa Īzaka Baševisa Zingera stāstu skaudruma un poētiskuma.
Pretstatā "Vēlo kaimiņu" pieredzei zem šķietamas spēlēšanās ar saviem dzīves stāstiem, teju visu 20. gadsimta vēsturi varēja ieraudzīt Vīnes Pilsētas teātra "Tēvos". Trīs aktieri – Gundars Āboliņš, Juris Baratinskis un Olivers Stakovskis, -- stāsta par sevi, saviem tēviem un it kā nemanot, paralēli arī par savam mammām, par ceļu uz profesiju, par savu zemi… Un tādi šķietami ārišķīgi "efekti" kā ledus vai zemeņu bļodas uzmešana gaisā šīs izrādes kontekstā drīzāk bija ar zibensnovadīšanas funkciju. Lai it kā izsistu skatītāju no pārāk lielas identificēšanās.
Īpaši teatrāli tas šķita iepriekš skatītās Ginta Grūbes filmas "Vairāk nekā dzīve" kontekstā, kurā tika atklāts izrādes tapšanas process. Un intriga, nedaudz zinot Gundara Āboliņa biogrāfiju, bija vēl lielāka – kas ir "dokumentālie" elementi, kas izdomāti klāt, un kas ir tā jaunā matrica, kas veidojas savienojot prototipu un aktiera personību? Taču šoreiz izrādes "tehnoloģijas" mīklas bija īsti reizē, jo izrāde stāsta arī par to, kā top tēls, kā aktieris, kas veido viņa personību, kā apstākļi un situācijas ietekmē mākslinieka domāšanu, pasaules uztveri…
Pēc Alvja Hermaņa teātrim veltītās nedēļas man vairāk sanāca aizdomāties par tā dēvētajām "dokumentālajām" izrādēm, kuru pamatā nav gatavu oriģināltekstu, literāru shēmu un dramaturgu sarēķinātas matemātikas.
Šķiet, cilvēku stāstu izrādēs vairāk vietas ir skatītāja fantāzijām, kas pārklājas ar fikcijas un oriģinālu (stāstu vai personu) saplūšanu. To savukārt pavada apbrīna, ar kādu smalku jušanu apveltīts Alvis Hermanis, kurš savā galvā redz, kā dzīvē noskatītajiem cilvēku stāstiem būtu jāizskatās uz skatuves, kādai jābūt izrādes kompozīcijai, kādi elementi jāpiesaista un kādus principiāli ignorēt.
Latvijas Jaunā teātra institūta organizētajās sarunās divas dienas Jaunajā Rīgas teātrī visai daudz tika runāts par Alvja Hermaņa metodi.
Režisors pats nebūt nenoliedz, ka uz kaut kādam metodēm viņš balstās, taču nav iespējams ignorēt teorijās neiespējami formulējamo mākslinieka intuīciju un režisora spēju pilnībā uzticēties arī aktieriem (arī scenogrāfiem un citiem radošās komandas dalībniekiem), ar kuriem viņš strādā. Tas bija uzskatāmi saredzams arī Ginta Grūbes filmā, kuru nez kāpēc gaidīju vairāk kā Alvja Hermaņa portretfilmu. Kas gan daļēji bija arī tāda, taču nedaudz atstāja mazuma piegaršu. Ko savukārt par 200 procentiem kompensēja Ginta Grūbes un Alvja Hermaņa 1. februāra dzīvā saruna Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē...
Alvis Hermanis ir cilvēks – teātris, kuru ir prieks skatīties un klausīties, un nepamet azarts turpināt viņu minēt… Turklāt divu dienu sarunas notika zālē, kurā pirms divdesmit gadiem tika izrādīts viens no pašiem pirmajiem viņa režijas darbiem "Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās" – arī viens no maniem pirmajiem īstajiem mākslas pārdzīvojumiem teātrī, kad izrādījās, ka vārdi nav vēl viss teātris.
Joprojām atceroties citrona (dažādās variācijās) sadalīšanu ar seksa ainu apvienojumu, gan siekalas saskrien mutē, gan estētiskais pārdzīvojums uzpeld atmiņās…
