Vērtējums:2

Starp fantāziju un realitāti

Banniju var skatīt kā ironisku 21. gadsimta, kad "sekss" tiek pārdots uz katra stūra, upuri. Pasaule piedāvā seksīgu slavenību foto un intīmās dzīves stāstus, kas nereti iet pa priekšu mākslinieciskajai daiļradei, un Bannijs šo mārketingu arī ņem pretī, lielāko dienas daļu apcerot popzvaigžņu ķermeņa daļas. Keivs savu varoni neromantizē un nepielīdzina smalkam sieviešu pavedējam. Gan autora valoda, gan tēlotās ainas ir tiešas, attīrītas no jebkāda poētisma, nebaidoties no šķebinošas vulgaritātes un drastiskuma. Bannijs nav vienkārši atkarīgs no seksa, bet ir seksuāls maniaks. Visspilgtāk tas manifestējas, kad Bannijs pamet sievas bēru ceremoniju, lai, kolēģa draudzenes aprišu iedvesmots, publiskajā tualetē masturbētu, un izvaro meiteni, kas tikko viņa acu priekšā mirusi, pārdozējot narkotikas, jo tā atgādina vienu no viņa fantāzijas objektiem Avrilu Lavinju.

Ja Stīva Makvīna filmā "Kauns" galvenais varonis, arī no seksa atkarīgais, savu apmātību neuztver kā normālu, kaunoties un slēpjot to no apkārtējiem, tad Bannijs Manro gluži pretēji – lepojas un interpretē to kā īpašu talantu. Šī trusīša orģiju komplektā nāk arī nemitīgs alkohola un narkotiku patēriņš, kas varonim gan piešķir papildu personības degradācijas slāni, gan izskaidro Bannija atrašanos starp realitāti un fantāzijām. Romāns (arī Dailes teātra izrāde) nav reālistisks. Objektīvi notikumi jaucas ar Bannija iztēli, un skaidrs, ka arī Bannija magnētiskā pievilcība sieviešu acīs tikpat labi var būt tikai viņa iedomāta. Sirreālistiskā noskaņa ļauj interpretēt dažādi, vai visas sievietes, ko Bannijs apraksta, viņš tik tiešām iegūst realitātē vai tikai savās fantāzijās. Tāpat arī – kādā veidā viņš šīs sievietes iegūst.

Izrādē iedomātās un reālās dzīves mijiedarbību un sirreālistisko noskaņu pastiprina Arta Dzērves video projekcijas. Pirmkārt, tie ir video, kur redzams puisis ar sarkano seju (Kaspars Zāle). Sižetiski – sieviešu slepkava, kurš tobrīd uzdarbojas pilsētā, simboliski – gan Bannija neizbēgamās nāves vēstnesis, gan Bannija alter ego – kaut kādā mērā sievieti nogalinājis arī Bannijs, novedot sievu līdz pašnāvībai. Otrkārt, izrādes finālā redzami video, kur Lībija un Bannijs kopā ir ļoti laimīgi, kas var būt gan Bannija atmiņas par abu attiecībām, gan viņa fantāzija par to, kā būtu varējis būt.

Jāklis pusmūžā ar trusīša vārdu – traģiskais (anti)varonis Bannijs Dailes teātrī
Foto: Gunārs Janaitis

Negaidītā interpretācija

Lasot "Bannija Manro nāvi" pirms Dailes teātra pirmizrādes, likās, ka tiks piedāvāts bravūrīgs, dažiem arī izaicinošs, visbeidzot asprātīgs un finālā nedaudz didaktisks pastāstiņš par vīrieti-leģendu Braitonas (tur notiek romāna darbība) prostitūtu, naivu viesmīļu un mājsaimnieču palagos. Tā vietā publiku sagaida konstantu skumju caurstrāvots iestudējums. Artūrs Skrastiņš Bannijam piešķīris dramatiskas krāsas, laupot ironisko smaidu, ko raisīja grāmatas Bannijs. Palasot atsauksmes internetā, romāns par Banniju Manro tiek apzīmēts dažādi – komēdija ar pārdabiskiem elementiem, slavinājums seksuālai dzīvei un nevainības zaudēšanai, vingrinājums izvirtībā, sociāla satīra, mūsdienu gotiska dēku traģikomēdija utt. Džilindžers Bannija tukšo dzīvi un mērķtiecīgo pašiznīcināšanos interpretē kā traģisku personības krīzi, mēģinot izlūgties galvenajam varonim piedošanu.

Banniju kaut kādā mērā var interpretēt kā dzīves mākslinieku, kurš piedzīvo dziļu personības krīzi, kad atskatās uz sevis paveikto, saprot, ko savas "mākslas" vārdā ir iznīcinājis un kas tad beigu beigās aiz viņa paliek. Eva Škenderska

Skrastiņš ar grima, parūkas, ūsu un apģērba palīdzību vizuāli pietuvināts Keivam. Lai arī "Bannija Manro nāve" nav autobiogrāfisks romāns un Rolāns Bārts jau pirms 50 gadiem manifestēja "autora nāves" konceptu, meklēt līdzības, protams, nevienam nav liegts, un tās var arī atrast. Tāpat arī Džilindžers dod mājienus par vairākiem agrākiem iestudējumiem. Tikai divi uzskatāmākie piemēri. Pieticīgā garuma neona krāsu tērpi un parūkas aktrisēm, kas defilē uz augstiem papēžiem (glītu kāju demonstrāciju var saukt par Džilindžera firmas zīmi), atgādina par izrādi "Šeipings" – sava veida Džilindžera mākslas manifestu, kas, jaucoties neskaitāmies citātiem un atsaucēm, bija mēģinājums runāt par mākslas iespējām, robežām un visbeidzot tiesībām. (Mākslas studente Eva izmantoja puiša Ādama patiesās jūtas eksperimentālai performancei, pārvēršot viņu privāto dzīvi laikmetīgās mākslas objektā.) Savukārt Ģirts Ķesteris, tērpts tik pazīstama auduma uzvalkā, intonācijās, ar dziesmu krievu valodā un fināla video projekcijā, kur viņa Džefrijs vannā izdara pašnāvību, met loku uz Kaligulu – varoni, kurš savās nežēlīgajās kaprīzēs un cietsirdīgajās orģijās bēga no reālās pasaules, kas viņu neapmierināja, garlaikoja.

Banniju kaut kādā mērā var interpretēt kā dzīves mākslinieku, kurš piedzīvo dziļu personības krīzi, kad atskatās uz sevis paveikto, saprot, ko savas "mākslas" vārdā ir iznīcinājis un kas tad beigu beigās aiz viņa paliek. Iespējams, Dailes teātra "Bannija Manro nāve" ir stāsts par mākslinieku un krīzes punktu, ko var piedzīvot ikviens – romāna autors, izrādes režisors, arī trusītis Bannijs. Tādā gadījumā, lai atšķaidītu traģisko noskaņu, jāpiezīmē, ka paliek jau arī kas gana vērtīgs. Tāpat kā no Bannija dzīves mākslas paliek Bannijs, Juniors. Bet izrāde ir arī par bailēm sastapties ar reālo dzīvi, bēgšanu no jēdzīgā, ko liktenis piespēlē, piemēram, sievas un dēla, kuri Banniju mīl, tā vietā atdodoties tukšām baudām un nemitīgam reibumam. Bēgšanu no īstas mīlestības, bet ar Odena vārdiem gan izrādē, gan romānā tiek atgādināts: "Mums vai nu jāmīl citam citu, vai jāmirst." Visbeidzot "Bannija Manro nāve" ir arī stāsts par trim sačakarētiem vīriešiem no paaudzes paaudzē, kad tēvs grib iemācīt dēlam visu, ko prot, bet tas neizrādās nekas daudz un ne gluži tas, ko patiesībā šim bērnam tajā brīdī vajag.

Jāklis pusmūžā ar trusīša vārdu – traģiskais (anti)varonis Bannijs Dailes teātrī
Foto: Gunārs Janaitis

Trīs dzīvi tēli

Lai arī lomu saraksts izrādē ir garš, reāli ko spēlēt ir tikai Artūram Skrastiņam (Bannijs), Ievai Segliņai (viņa sieva Lībija) un Anetei Krasovskai (Bannijs, Juniors), pārējiem aktieriem funkcionējot kā shematiskiem tēliem vai vairāku aktrišu gadījumā pat tikai kā ķermeņiem. Tas, protams, ietilpst izrādes konceptā – aktrises reprezentē Bannija fantāzijas, kur sieviete arī nekas vairāk nav.

Dzīvas, cilvēcīgi siltas ir ainas ar Skrastiņa Banniju un Krasovskas Banniju, Junioru, kur skaidri redzams, ka ne jau tēvs parūpēsies par dēlu, bet otrādi. Bannijs, Juniors, ļaujas tēva neprātīgajiem lēmumiem un piecieš acu sūrstēšanu ne jau tāpēc, ka būtu apjucis un nezinātu, kā dzīvei būtu jānorit, bet gan tāpēc, ka neizsakāmi mīl un lepojas ar savu tēvu. Viņš ļoti labi zina, ka būtu jāiet uz skolu, tēvam būtu beidzot jāizguļ dzērums un jāatpūšas, būtu jānopērk acu pilieni, bet iespēja beidzot būt kopā ar savu dievināto tēvu liekas tik iespaidīga, ka ir vērts riskēt. Savukārt Skrastiņa Bannijs, lai arī dažbrīd izmisumā un nogurumā ļaujas dēla rūpēm, sev raksturīgajā muļķīgajā optimismā mēģina radīt ilūziju, ka viss būs kārtībā.

Uz Bannija Manro atvadu monologu – eksistenciālo savas grēcīgi tukšās dzīves nožēlošanu – var skatīties ar cinismu, bet arī ar cilvēcisku iejūtību. Eva Škenderska

Segliņas Lībiju, pirmkārt, ir vienkārši ļoti interesanti vērot visu izrādes laiku. Aktrise nospēlē simpātiski vulgāru valdzinājumu un vitalitāti, kas Lībijai piemīt, iepazīstoties ar Banniju, depresijas raisītu emocionālu nestabilitāti un izmisumu, kas mijas ar mātes siltumu un harmonisku gaišumu ainās ar Banniju, Junioru. Kad Lībija pārtapusi par Bannija zemapziņas rēgu, aktrise gluži kā sengrieķu sirēna ar izmisīgiem kliedzieniem vēsta par Bannija nāvi un abu drīzo tikšanos.

Iedvesmojoties no Keiva daiļrades, caur kostīmiem (Katja Šehurina), scenogrāfiju (Kristians Brekte), gaismām (Jevgeņijs Vonogradovs) un dzīvo mūziku iestudējumā radīta gotiska rokkoncerta atmosfēra. Tāpat kā "Izraidītajos", arī šoreiz grupa "Ryga" radījusi muzikālās kompozīcijas, kas ir emocionāli piesātinātas un palīdz aktieriem noturēt iestudējumam nepieciešamo enerģijas lādiņu.

Jāklis pusmūžā ar trusīša vārdu – traģiskais (anti)varonis Bannijs Dailes teātrī
Foto: Gunārs Janaitis

"Bannija Manro nāve" var patikt un var nepatikt, galvenā varoņa pašapmierinātā pārmešanās no vienas vagīnas (romānā, šķiet, šis ir visvairāk lietotais vārds tūlīt aiz personvārdiem, bet par pārsteigumu – izrādē izskan maz) nākamajā var gan kaitināt, gan garlaikot, uz Bannija Manro atvadu monologu – eksistenciālo savas grēcīgi tukšās dzīves nožēlošanu – var skatīties ar cinismu, bet arī ar cilvēcisku iejūtību. Mani luminiscējošu krāsu sintētika uz skatuves drusku kaitina, pagaidām izrādei trūkst ritma un, manuprāt, Artūrs Skrastiņš finālā tomēr šauj pār strīpu ar dramatismu. Tomēr – Džilindžera "Bannija Manro nāve" pavisam noteikti nav šāviens tukšumā. Režisors kopā ar galveno lomu atveidotājiem notvēruši stīgu, kas jo maz mani neatstāj vienaldzīgu un liek uzdot jautājumus un meklēt atbildes, analizējot izrādi.