Vērtējums:
Radošā komanda, izmantojot sirreālisma un absurda paņēmienus, nekādā mērā nepretendē uz skaidrojumu tik komplicētam konstruktam kā PSRS, taču izvēlētās Padomju Savienības identitātes zīmes, lai arī vienkāršotas un klišejiskas, ir pietiekami spilgtas un asprātīgas, lai bērnos raisītu interesi par šo laiku. Tālākais atkarīgs no bērnu un vecāku sarunas pēc izrādes, jo tieši paaudžu satikšanās, iemācoties sarunāties un saprast vienam otru un vecāku pieredzēto laiku, ir izrādes vēstījuma pamatā.
Justīnes Kļavas luga savā struktūrā ir pietiekami sarežģīta – dramaturģe izmanto gan fantastikas paņēmienus, piemēram, ceļošana laikā, sapņa motīvs, gan ceturtās sienas nojaukšanu starp publiku un zāli. Ginta Andžāna atveidotais galvenais varonis skatītāju priekšā nonāk trīs dažādos laikos – 2018. gadā, kad Krišjānim ir 32 gadi un viņš piedāvā publikai izstāstīt kādu savu piedzīvojumu, 1998. gadā un 1985. gadā, kuros norisinās galvenā darbība. Lai 12 gadus vecais Krišjānis labāk saprastu savu tēti, kuru uzskata par pelēku un ne visai veiksmīgu mūziķi, mammu, kas ir slavena un atzīta vijolniece, bet koncertēšanas dēļ ģimenei nevelta pietiekami daudz laika, un omi, kas spītīgi turas pie padomju pilsonim pienācīgās disciplīnas un pienākumu apziņas, viņš pārceļas uz laiku, kad viņa vecākiem bija tikai 17 gadu un viņi vēl tikai sapņoja par to, kā izveidosies dzīve. Tur viņš ne tikai ierauga savu ģimeni pavisam citā gaismā, bet sastop arī Kaķi Indriķi, Čeburašku, pirmrindnieci Pionieri un Leonīdu Brežņevu, kā arī iemācās, ka Padomju Savienībā neviens nepiemin "McDonald's" un Ameriku. Kā parodisks tēls par Padomju Savienībā valdošo cenzūru kalpo Sarmītes Rubules atveidotā Sieviete no pūļa, kas vienmēr dzird un redz, ja kāds pārkāpj padomju pilsoņa kodeksu, un atgādina par dažnedažādajiem aizliegumiem.
Justīne Kļava nav vairījusies arī no samērā melni humoristiskiem un sarkastiskiem triepieniem – piemēram, Sieviete no pūļa kareivīgi nāk klajā arī apgalvojumu, ka padomju sociālistiskajās republikās nevienu neizsūtīja, visi paši pārvācās uz Sibīriju. Asprātīgi savā vienkāršojumā ir arī dažādie Kaķa Indriķa Padomju Savienības reāliju skaidrojumi Krišjānim, piemēram, pionieri ir jocīga mazu bērnu armija, kur visi ir bezjēgā priecīgi un nemitīgi vicinās ar sarkaniem lakatiņiem, vai – kapitālisti ir cilvēki, kuriem ir daudz naudas un daudz mantas, un viņi dzer kokakolu.
Manis redzētajā izrādē publika bija ļoti atvērta un izrādes humora kārtu uztvēra dzīvi un atsaucīgi. Kas forši – "Planēta Nr. 85" notur visdažādākā vecuma skatītāju uzmanību. Lai arī izrāde droši vien pamatā mērķēta uz galvenā varoņa Krišjāņa vecuma grupu, arī pavisam mazi bērni notikumiem sekoja līdzi ar interesi, jo dramaturģes savērptā sižeta līnija režisoriski risināta raitā, košā spēles priekā. To papildina Baibas Litiņas krāsainie stilizētie kostīmi, Lienes Gravas horeogrāfija un muzikālā konsultanta un aranžētāja Jura Vaivoda piemeklētās Mārtiņa Brauna rotaļīgi roķīgās, ironijas piesātinātās dziesmas no grupas "Sīpoli" astoņdesmito gadu repertuāra. Scenogrāfe Sintija Jēkabsone savukārt izveidojusi ko līdzīgu kosmosa kuģim, kura atsevišķie nodalījumi viegli transformējas nepieciešamajās telpās un ļauj darbību paralēli risināt vairākās vietās.
Jūtams, ka radošais kolektīvs izrādē jūtas labi. Atveidojot Padomju Savienības reāliju personāžus, aktieri nevairās no groteskas un spēlē savai maskai atbilstošo tipāžu brīžiem pat absurda koordinātās (Ivara Auziņa jancīgais onkulis Brežņevs), bet ir patīkami nesamāksloti, iejūtoties par sevi krietni jaunāko padsmitnieku lomās. Gints Andžāns lieliski tiek galā ne tikai ar spuraino pusaudzi Krišjāni, bet arī gūst skatītāju atsaucību nosacītajā sarunā ar publiku izrādes prologā un epilogā. Jautro notikumu virpulī galvenais vēstījums atklājas Krišjāņa un Mārtiņa Poča atveidotā tēva attiecību attīstībā. Ieraugot savu tēvu jaunu pavisam citādu – tolaik tik stilīgajā džinsā tērptu disidentu, kurš ne tikai glabā Latvijas karogu, bet arī gatavs pārkāpt pāri savam pašlepnumam un upurēties savas mīļotās Daces dēļ, Krišjānis iemācās saredzēt un uzklausīt otru bez asa nosodījuma. Par to arī "Planēta Nr. 85".
