“United Intimacy” jaunais projekts “Sibīrija” tiek reklamēts kā izrāde - dienasgrāmata. Veidota, izmantojot Ingas Ābeles pierakstus, kas tapuši pirms gada, ceļojot uz Augšbebru ciemu. Izrādē šis stāsts par redzēto un piedzīvoto krietni atšķaidīts ar aktieru (Elīna Vāne, Gundars Grasbergs, Regnārs Vaivars, Ivo Martinsons, Maija Doveika) privātajiem pastāstiem no savas dzīves un pieredzes. Aktieru iestarpinājumi radušies asociatīvi, lasot un iestudējot Ābeles tekstus. Un rezultāts izskatās pēc JRT idejas tālāk – tuvāk neveiksmīgas variācijas.
Ir jau interesanti vērot, kā aktieri ik pa brīdim sevi eksponē, stāstot par atraktīviem gadījumiem iz bērnības vai tagadnes. Tikai – vai uz Sibīrijas fona? Šī izrāde tiek piedāvāta arī kā Nacionālā teātra repertuāra vienība un, pērkot biļeti uz to, publika varētu gaidīt ko citu. Ko viņiem nedrīkstētu pārmest. Pie tam – Ābele kopā ar citiem ceļa biedriem uz Sibīriju brauca satikt un iepazīt tur dzīvojušos – izsūtītos un viņu pēctečus. Bet Kairišs Ābeles dienasgrāmatu, šķiet, izmantojis tikai savu aktieru “kvalifikācijas” celšanai (iestudējuma gaitā trenēta aktieru spēja brīvi komunicēt ar publiku).
Oriģinālais dienasgrāmatas teksts ir labi iestudēts (strādāts kopā ar runas pedagoģi Ainu Matīsu), bet pa īstam aktieri atraisās, kad var iestarpināt savus piedzīvojumus (taču “improvizācijās” valoda kļūst arī daudz vienkāršotāka un aprautāka). Kāpēc gan lai publika neamizētos, kad Ivo Martinsons atceras, kā ar māsu sūtīti uz veikalu, bet, vienojoties, ka iepirkties nemaz negrib, bleķa rubli iemetuši peļķē? Vai pasmieties kopā ar Regnāru Vaivaru par atmiņām, kur viņš bijis totālā neizpratnē, kad viņa basketbola treniņu biedriem-dvīņiem no ārzemēm atsūtīts uz abiem tikai viens botu pāris. Vai māt ar galvu pretī Gundaram Grasbergam, kurš joprojām murgos pārdzīvo savu mēģinājumu regulāri izvairīties no ieskaitēm obligātajās klavierēs (kā tas reāli bijis mūzikas skolas laikā)? Jo varbūt esi piedzīvojis ko līdzīgu!
Vienu reizi jau Kairišs savā koncepcijā īsto Ingu Ābeli “pazaudēja” (iestudējot viņas lugu “Jasmīns”). Šoreiz izrādes veidotāji laikam bija iedomājušies, ka aktieru asociatīvās atmiņu epizodes varētu būt līdzvērtīgas Ābeles tekstiem. Diemžēl viņa nav viena no mums. Inga Ābele un viņas rakstītais ir kas vairāk. Reiz kādā feminismam veltītā konferencē rakstnieci lūdza atklāt, kā top viņas teksti. Tas, KĀ viņa atcerējās reiz pa autobusa logu redzētu vienkāršu dabas ainavu (kura pēc tam, protams, nokļuva kādā stāstā), manī radīja vienreizēju pārdzīvojumu. Sapratu – Ābeli es varētu klausīties arī visu dienu. Vienalga, ko viņa stāstītu.
Šķiet, traģiskais Sibīrijas jēdzienā aizies nebūtībā līdz ar latviešu valodu Augšbebros. Vienā Ābeles dienasgrāmatas fragmentā ir atmiņa par kādu vīru, kurš, pa ceļu nākot pretī, jau pa gabalu saucis “es ar’ latvietis!”. Pat šī niecīgā epizode šķiet pietiekami smeldzīga, lai to neapaudzētu ar smieklīgiem kurioziem. Tādēļ apgalvošu, ka Asītes ielā 4 privātā dzīve uzvar literatūru 2:1.