Kādi ir aizvadītā gada labākie uzvedumi? 'Spēlmaņu nakts 2015': Nominēto izrāžu apskats

Recenzijas speciāli portālam "Delfi" veidojusi teātra režisore un kritiķe Marta Elīna Martinsone.

Pirmo recenziju daļu iespējams lasīt šeit.

Līdz 20. novembrim portālā "Delfi" iespējams piedalīties prognožu spēlē "Pārspēj Andreju Žagaru!" un iegūt vērtīgas balvas.

Pateicoties "Spēlmaņu nakts" balvai nominēto izrāžu skatei, novembris ir pārsātināts ar lieliskām izrādēm. Pelēkās dienas un tumšos vakarus ir iespējams pavadīt citā pasaulē un, pat ja reizēm šī abstraktā un nenodefinējamā "katarse" neatnāk, vienkārši ir prieks.

Ir prieks par talantīgiem cilvēkiem, prieks par dažādām ārpus-institūciju apvienībām, kas atrod veidus, kā sevi radoši izpaust. Ir prieks par to, ka ir arvien lielāks dzinulis saņemties un braukt skatīties izrādes uz Liepāju, Daugavpili, Valmieru. Ir prieks par to, ka "Spēlmaņu nakts" sauklis "Teātris iedvesmo!" joprojām ir patiess.

Manuprāt, viens no izrādes plusiem ir tas, ka to nav veidojis latviešu režisors (līdzīgs gadījums ir lietuvieša Gilda Aleksas versija par "Zelta zirgu" LKA Zirgu pastā), kuram ar Raini un Aspaziju ir neskaitāmas asociācijas jau kopš bērnības. Iespēja palūkoties uz "Latvijas dižgaru" no malas ir iespēja radīt jaunu skatu punktu. Tieši tas ir pats atsvaidzinošākais Serebreņņikova versijā par Raini - spēles ar mūsu stereotipiem, pieņēmumiem un iestīvinātajiem ideāliem, meklējot aiz tā visa reālo cilvēku un viņa prātu.

Režisors uz skatuves uzbur gandrīz vai taustāmu sapņa atmosfēru, radot kinematogrāfisku un episku vidi, kurā atdzīvojas ne tikai Raiņa dzejas tēli, bet arī viņa iekšējie pārdzīvojumi un šaubas. Sadarbībā ar libreta autori Ievu Struku un komponistu Jēkabu Nīmani, Kirils Serebreņņikovs skatītājos rada pārdomas par cilvēka eksistenci raksturojošiem jautājumiem, par mākslinieka personību un tās mūžīgo nemiera stāvokli, kā arī - ko mums šodien kā latviešiem un kā cilvēkiem nozīmē Rainis?

Par spīti tam, ka Tolstoja savdabīgā izpratne par pareizticību, kā arī īpašā neiecietība pret sievietēm caurstrāvo lugas tekstu, izrāde ir spējusi no tā izsijāt dogmatismu un ideoloģiskos apakštoņus. "Tumsas vara" runā par nepatīkamām patiesībām, liekot skatītājam redzēt cilvēku zemiskākās un tumšākās puses, tai pat laikā neatstājot pilnīgas bezcerības sajūtu.

Ironiskā attieksme pret dzīvi un pasauli, kas bijusi redzama arī Šmita iepriekšējās izrādēs ("Dukši", "Pirmie aplausi", "Drāmas kursi pieaugušajiem"), "Tumsas varā" iegūst jaunu līmeni - tā ir arī ironija par pašu teātri. Smagnējie teksta blāķi un plakātiskie tēli ir ieguvuši jaunas dimensijas un neticamu vieglumu, kura dēļ ir vērts izrādi skatīties atkal un atkal.

Atsvešinātā darbības vide, kā arī muzikālās intermēdijas (lielisks komponista Edgara Mākena veikums) vēl spēcīgāk pasvītro Maijas Doveikas atveidotās Antigones vientulību un nošķirtību no sabiedrības. Viņas fanātisms un spīts reizē gan atgrūž, gan piesaista līdzcilvēkus, bet beigu beigās tomēr paliek par pierādījumu tam, ka cilvēks vienmēr ir un paliks viens. Īpaši, ja nespēj un nevēlas rīkoties saskaņā ar loģikas vai sabiedrības likumiem.

"Antigoni" ir bauda skatīties tieši aktierdarbu dēļ - Gundara Grasberga Kreons iemanās izraisīt vislielāko līdzjūtību, cenšoties apvaldīt līdz galam neizprotamo un jau teju neprātīgo Antigones apsēstību un apņēmību. Turpretim Maijas Doveikas psihofizika visu izrādes laiku ir tā nospriegota, ka - līdzīgi kā ar uz skatuves novietotu revolveri - jāgaida, kad tā izšaus. Un, vērojot abu varoņu dialogus, nākas aizdomāties par to, kura puse dominē katrā no mums, kā arī cik lielā mērā šī dominance ir paša izvēles jautājums.

Jāatzīst, ka runāt ar "izrādes aktualitāti" vienā brīdī jau šķiet apnicīgi, bet Orvela uzburtās pasaules piepešā "iespējamība" rada sajūtu, ka ir uztaustīts kas biedējošs un draudīgs sabiedrības domāšanā. Kad izrādē izskan sauklis "Seksam nē!", cilvēki zālē smejas, jo tas šķiet tik absurds apgalvojums, tik ļoti saistīts ar Padomju laiku atmiņām. Bet nespēju neaizdomāties par to, cik daudzi no tiem skatītājiem, kas šobrīd smejas, klusībā vai pat skaļi atbalsta "Tikumības likumu" un citas "morāli audzinošas" iniciatīvas.

Egona Dombrovska Vinstons un Gata Malika O'Braiens izveido gan idejiski, gan aktieriski spēcīgu kontranstmehānismu, kas - par spīti romāna un arī iestudējuma tiešajam vēstījumam - atstāj vietu skatītāja pārdomām. Jo katrs it kā zina, kurā pusē ir nostājies (vai kurā pusē nostātos). Teorētiski. Jo "1984" atstāj gruzdošo un urdošo sajūtu, ka neviens no mums tik viennozīmīgi un vienkārši neizdarītu šo izvēli starp brīvību un laimi.

Apvienība "Dejas anatomija" šogad ir nominēta ar divām izrādēm, no kurām viena ir "Mežonīgā triloģija". Šis ir tehniski un tehnoloģiski ļoti sarežģīts darbs, kurā apvienojas gan video, gan kustība, gan skaņa, gan dokumentālā un iestudētā saspēle. Pētot trīs pierobežas kopienas (Norvēģijā, Dānijā un Latvijā) ir radīts stāsts par aizejošu laiku un izzūdošu pasauli. Cilvēki joprojām dzīvo šajās vietās, bet viņu paliek arvien mazāk, un viņi runā par pagātni, par savām atmiņām par savu dzīvesvietu.

Lai arī, manuprāt, izrādes veidotāji ir izvēlējušies pārāk sadrumstalotu izrādes-performances formu, kas apgrūtina idejas uztveri, "Mežonīgā triloģija" rada šo "zudušā laika" sajūtu un atmosfēru. Laimas Jansones mūzika un izveidotā saspēle starp dabu un cilvēku - kas īpaši skaidri izpaužas video materiālos - rada pāris ļoti iespaidīgas epizodes, kas skatītāju sapurina un liek sajust to, skaidri nenodefinējamo, ko radošā komanda ir vēlējusies nodot tālāk.