Valmieras teātra kolektīvs sadarbībā ar režisori Māru Ķimeli šogad ir radījuši askētiski apliecinošus un emocionāli satriecošus darbus, kas tika novērtēti ne tikai ar Spēlmaņu nakts balvām, bet arī ar cilvēku apziņā paliekošām atmiņām par tiem.
Māra Ķimele ir atzīta par gada labāko režisori. Viņas pēdējo labāko izrāžu skaitā ir gan Ingas Ābeles “Tumšie brieži” (balva par labāko latviešu literatūras iestudējumu), gan Rūdolfa Blaumaņa “Pazudušais dēls”. Šo A.Čehova daudzslāņaino dramaturģijas pērli – lugu “Kaija” gribētos nosaukt par vienu no režisores labākajām izrādēm Valmieras Drāmas teātrī. M.Ķimeles izrādi raksturo smalks psiholoģiskums un dziļa intīmitāte, Čehova tēlu interpretāciju – režisores izjusta līdzijušana to nenovēršamai traģēdijai.

Aktieru ansambļa sniegums, uzdrošinos apgalvot, ir izcils. Sieviešu mīlēts un iekārots ir Aigars Vilims Dorna lomā. Profesionālas aktiermeistarības paraugu, kas piepildīts ar dabas vai Dieva dotu talantu, rada Dace Eversa Arkadinas tēlā. (Dace Eversa ir arī Nadīna Ingas Ābeles “Tumšajos briežos”. Pazemīga, neizteiksmīga, bet iekšēja spēka pilna. Par šīm abām lomām, kā arī par Almas māti Tenesija Viljamsa “Vasarā un dūmos” Dace Eversa šogad ieguva Teātra gada balvu kā labākā aktrise.) Dace Eversa ir aktrise, kura visas savas lomas izdzīvo un piepilda ar sievišķās pasaules dziļuma un smeldzes visplašāko arsenālu.

Daces Eversas Arkadinas spēks ir paslēpts smalkā dvēseliskumā. Viņa izmisīgi meklē iespēju apturēt garām slīdošo laiku – viņa vēl ir jauna, dzīves alku pilna. Arkādina mēģina noturēt arī no rokām ārā slīdošo Trigorinu. Vienlaicīgi viņa ir egoistiska un viegli salaužama. Arkadina konfliktē pati ar sevi, ar laiku, kurš izzūd.

Andra Freibergā veidotajā telpā, skatuvi klāj kāds dīvains garspalvains materiāls vītušas zāles krāsā, kuru papildina melni aizkari kā melni mirušo sapņu līķauti. Nav vairs dzīves zaļuma. Palicis tikai rudens vītums. Kā robeža starp dzīvību un nāvi. Visapkārt ūdens – krānā, vannā, traukos… Ūdens kā bezveidīga masa simbolizē iespēju pārpilnību, esības pirmsākumu. Tas ir arī miesiskas, dvēseliskas un garīgās attīrīšanās un atjaunotnes iespējas simbols. Tā ir dīvaini noslēgta telpa, no kuras, šķiet, vairs nav izejas.

Aktieri A.Freiberga un M.Ķimeles radītajā pasaulē cīnās, dzīvo, mīl un nīst spalvu, ūdens un līķautu jūklī. Viņi izmisīgi cenšas izrauties no savas eksistences. Dzīve kā spēle, kurā visi savādā nolemtībā iet uz vienīgo iespējamo atrisinājumu - nāvi.

Šīs izrādes “kaija”, Daces Eversas Arkadina ir kā balts putns debesu tālumos vai jūras klajā. Putni esot vidutāji starp debesīm un zemi, dvēseles iemiesojums. Agrīnās kristietības mākslā putns bija izglābto dvēseļu simbols. Kad izrādē kaija tiek nošauta, lidojums starp debesīm un zemi ir beidzies. Palikusi tikai zeme bez ilūzijām un kaijas izbāzenis.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit