Vienam no Krievijas spilgtākajiem aktierim šogad paliks 65 gadi. Negaidītu popularitāti viņš piedzīvoja pēc dalības Alekseja Balabanova filmā "Brālis", kuras uzņemšanas laikā Suhorukovam bija jau pāri 40 gadiem. Šajā laikā aktiera dzīvē nebija miera – absolūti ģeniāli darbi mijās ar tumšiem periodiem, kad aktieris dzēra, klaiņoja un spēlējās ar nāvi. Taču viņš atrada sevī spēkus atgriezties profesijā. Rezultāti ir satriecoši – ar šādu lomu diapazonu ar lepoties reti kurš aktieris: bandīts, svētais tēvs, imperators, sazvērnieks, mazulis...
Viņš netēlo, viņš vienkārši dzīvo kadrā un uz skatuves, – tā par viņu izsakās režisori. Un rīdziniekiem būs lieliska iespēja par to pārliecināties.
Iepriekšējo reizi Jūs Rīgā ieradāties ar izrādi "Romas komēdija", kurā stāstīts par mākslinieka un varas konfliktu starp romiešu brīvdomātāju un dzejnieku Dionu un asinskāro Romas imperatoru Domicianu. Kā jūs pats sev risināt jautājumus par attiecībām ar varu? Sadarbojaties vai cenšaties turēties nomaļus?
Nevar kaut ko atdalīt no varas, valsts, tautas. Pat maizes rieciens, kas no zemes izaug kā vārpa, pēc tam tiek cepts krāsnī, tiek pārdots veikalā, nonāk cilvēka rokās – viens tiek apēsts vesels, bet cits tiek izmests. Bet arī izmestais rieciens nonāk mēslojumā vai par barību lopiem tavā valstī, tavā zemē, tavā dzīvē. Un tas viss notiek vienā plaknē. Un es nevēlos sevi no nekā nodalīt! Tāpēc es vēlos saglabāt godu un personību.
Ko tas jums nozīmē?
Tas nozīmē, kaut kam piekrist, bet kaut kam arī nepiekrist. Bet atcerieties, viena lieta ir nepiekrist, bet pavisam cita – ienīst. Viena lieta ir sava izpratne. Cita lieta ir uzspiest visiem savu viedokli, agresīvi un kareivīgi, kā vienīgo patiesību. Manuprāt, šāda agresija ir pazemojoša. Mums visiem vajadzētu iejūtīgi ieskatīties vienam otrā un iemācīties ieklausīties. Naids, niknums un ļaunums ir rakstura un uzvedības acumirklīgi uzliesmojumi. Tie pāriet, bet pēc tā vieniem paliek izdedzināts lauks, citiem nāve, vēl citiem tukšums, apjukums un vainas sajūta... Jo pēc nakts vienmēr nāk rītausma, kad viss tumsā sadarītais kļūst redzams – ne tikai dabā tā notiek, bet arī cilvēku un valstu attiecībās.
Kad pār manu tautu tiek izgāzti dubļi, sāpes, naids, ļaunatminība, gribas atgādināt, ka katram no mums bez izņēmumiem skapjos ir skeleti, rētas, plaisas un pliķi, patiesība un vaina.. Bet nedzīvosim tikai tajā. Jo dzīve ir tik īsa.
Kad tika rakstīta šī luga, netaisnības tika apspriestas virtuvē un čukstus. Tagad viss, kas kādam liekas nepareizs, tiek izlikts vispārējai apspriedei un nosodīšanai. Internets burtiski pulsē no kaislību pārpilnības. Teiksim, Lija Ahedžakova izsaka savu viedokli par visu, kas viņai šķiet nepareizs un negodīgs. Kā jūs reaģējat uz netaisnību?
Runājot konkrēti par Liju, manu iemīļoto mākslinieci, viņa mani ir audzinājusi ar saviem pionieru un komjauniešu piemēriem. Bet tagad pēkšņi pār viņu nākusi apskaidrība. Vai nu viņa slikti dzīvo, vai arī viņai pa sienām skraida blaktis, es nezini, no kurienes viņai šīs aktivitātes...
Es sevi nesauktu par pasīvu, bet savu pašreizējo dzīvi cenšos novērtēt no pagājušās dzīves pozīcijas, tas neļauj aizmirsties. Saskaroties ar netaisnību, es sev saku: stop, Suhorukov, bet kas šādā situācijā būtu noticis tavā pagājušā dzīvē?! Nē, šodien mani neviens nav apvainojis un nav pametis. Jā, man ir grūti, bet kad mums visiem ir bijis viegli?
Man ir daudz gadu. Manas dzīves laikā civilizācija ir tālu gājusi uz priekšu. Uz pirmo klasi es gāju ar zīmuli, ar spalvu man ļāva rakstīt otrajā klasē, ar lodīšu pildspalvu – trešajā... Šodien es braucu ar metro, visi sēž datoros, planšetdatoros, viedtālruņos, visi ir apkārti ar civilizācijas ierīcēm. Es no tām maz ko saprotu un arī tur nevēlos.
Es reiz nonācu datoru pasaulē, iegāju internetā un pazudu. Es tur pazaudēju seju, raksturu, valodu – tur notika "vau-vau-vau" un "mi-mi-mi", kaut kādas muļķīgas sejiņas, saīsināti vārdi, viss virspusēji, muļķīgi un ļoti ļauni. Tur nav dzīves plašuma, nav sejas, nav paraugu, nav mīlestības, bet dubļi līdz pašām debesīm. Visaptveroša dūkoņa. Dators tās ir saruna starp odiem – personām bez sejām!
Tur nav iespējams saprast, kur patiesība, kur meli, tur visi spriež diletantiski, ar lielu patosu, it kā viņiem būtu pieejamas slepenas zināšanas. Bet mēs, parastie mirstīgie, pilnīgi noteikti kaut ko nezinām... Tur pie varas, zem jumta, zem kupola ir cits gaiss, cits spiediens, citi putekļi, cita cilvēcības skaņa. Viņi mums kaut ko lejā atmet, bet kaut ko slēpj no mums.
Jūs cenšaties saprast, kur ir patiesība?
Cenšos, bet aizvien vairāk un vairāk saskaros uz neatzīšanu un nepiekrišanu. Man saka: tev nu gan ir gaume, nu tu gan dod, ko tu tur runā – tā tu nonāksi starp tiem, kuriem nespiež roku! Kādi tik vārdi neparādās, fu! Bet kur runas brīvība, kur diskusijas, kur savaldība, kur tolerance? Tas, ko es uzskaitīju, piemīt visiem – tam jābūt pieejamam katram. Tātad, pirmkārt, kas mums jādara – jāsadzird vienam otru, jāredz vienam otru un jāpaliek, ja ne draugiem, tad cilvēkiem.
Vajag nevis cilvēku sadursmes, bet viņu patiesību, nevis ar mērķi uzvarēt, bet lai tiktu skaidrībā, kur ir patiesība kosmosa, dzīvības uz zemes un cilvēcisku attiecību izpratnē. Bet naids ir necilvēcīgas attiecības, kas nenovedīs ne pie kā laba.
Atļaujiet, es izteikšu paziņojumu Baltijas tautai, ja gribat – Latvijas tautai, šis vārds man skan kā dziesma, kā zvanu skaņas... Tā vietā, lai kārtējo reizi neapmierināti trakotu par to, ka mūs kaut kas neapmierina, labāk mēģināt kaut ko mainīt, iztaisnot un uzlabot – saprātīgi un grūti, varbūt arī vienas dzīves tam būs par maz. Bet mētāties apkārt ar spriedumiem – redz, man tas nepatīk un tas nepatīk, – tas sēj lieku naidu.
Nav atlikuši pārāk daudz Krievijas aktieru, kurus mūsdienu Latvijas jaunieši var atpazīt. Jūs esat rets eksemplārs, pateicoties filmai "Brālis". Un šo Krievijas tēlu grūti nosaukt par draudzīgu...
Man žēl, ja viņi par Krieviju spriež pēc vienas filmas un tiem skarbajiem puišiem. Mums ir arī ģeniāla filma "Lido dzērves", un tur Krievija ir kāda? Mums ir "Ivans Bargais" par tumšiem laikiem, bet ir arī ļoti gaiša filma "Pavasaris Aizliegtajā ielā". Bet, ja gribat kaut ko no mūsdienu kino, tad nesen balvu "Zelta ērglis" saņēma absolūti brīnišķīga Annas Meļikjanas filma "Mīlestība" – un tā visa arī ir Krievija. Tā ir liela un ļoti dažāda.
Skatīties tikai "Brālis" un domāt par to, ka mēs esam tikai tādi - tas nav godīgi. Jā, mēs esam arī tādi, bet tas nenozīmē, ka mēs ar to sākamies un beidzamies
Nevēlaties kaut kā attaisnot "brāli"?
Nē. Viņš ir mans brālis un tas viss. Reiz es pajautāju savai tuvai paziņai: ja tavs dēls pārkāps likumu un viņam draudēs cietums, ko tu darīsi? Viņa man: es darīšu visu iespējamo, lai viņš tur nenonāktu. Un es viņu saprotu, jo tā ir māte, kas runā par savu dēlu. Tāpat es arī par brāli teikšu: jā, viņš pastrādājis ko ļoti sliktu, es viņu iespiedīšu stūrī, sadošu pa seju, iegāzīšu rīklē degvīnu, pateikšu visu, ko domāju, ieslēgšu viņu istabā.. (Es šeit tēlaini izsakos). Bet neļaušu nevienam viņu apvainot.
Jūsuprāt, kāpēc mūsu iemīļotajam Krievijas režisoram Balabanovam katra filma paliek aizvien drūmāka un skarbāka. Es personīgi vairs nespēju pēdējo filmu noskatīties – grūti...
Varbūt viņš uz to arī tiecas. Viņš ir mākslinieks, provokators, viņš vēlas pamodināt, lai tu notrīcētu, lai tu kaut kam pievērstu uzmanību, bet, ja nespēji, tātad kaut ko nesaprati vai neesi gatava tām dzīves skarbajām epizodēm, kas var tevi sagaidīt. Ir ļoti maz tādu mākslinieku, kuri mūs var tik spēcīgi satraukt. Turklāt dzīves laikā viņš bija maigs un ļoti vientuļš cilvēks. Ja būtu bruņnesis, dzīvotu līdz 150 gadiem, bet nomira 50 gados, sadedzināja pats sevi.
Ne visas viņa filmas bija drūmas. Ziniet ar ko viņš sāka – ar filmu "Laimīgās dienas". Es tajā tēloju ļoti vientuļu cilvēku, kas skrien cauri šai dzīvei, bet viņam spļauj sejā. Viņš jums neko nav izdarījis, viņš ieradās dzīvot savu dzīvi, bet jūs viņu noraidāt – par ko, kāpēc? Un viņa par viņu kapu kļuva pagalmā stāvoša laiva bez ūdens.
Es domāju, ka šīs filmas ataino Balabanova iekšējo attīstību un tām nebija saistības ar valsts sabrukumu un tautas aizskaršanu.
Vai Jūs būtu gribējis vēl pie viņa filmēties?
Mēs pašķīrāmies pēc filmas "Aklās vistiņas", bet pēc tam katru reizi satiekoties jautāju: kāpēc tu man vairs nezvani? Viņš atbildēja: nav tev lomu, tu esi palicis tāds slavens. Bet reiz vienkārši pielēca kājās un aizbēga, neatbildot. Es nezinu, kāpēc.
Mēs bijām ļoti tuvi, gandrīz kā radinieki, dzīvojām vienā komunālajā dzīvoklī. Es dzēru, viņš nedzēra, tad viņš sāka dzert, es atmetu, pēc tam es aizbraucu uz Maskavu, bet viņš palika Pēterburgā. Es neesmu devis viņam iemeslu apvainoties, bet esmu devis iemeslu atstāt mani krastā. Mēs esam paveikuši ļoti daudz laba, tīra un veiksmīga. Visām mūsu filmām ir labi veicies vietējā tirgū un festivālos. Ja viņš mani aicinātu vēlreiz, es ietu. Bet viņš neaicināja. Kāpēc? Paprasīšu, kad satiksimies.
Jūs piedāvājāt viņam turpināt "Brāli"? Kādu Jūs redzat "Brālis-3"?
Man gribētos aizbēgt no amerikāņu cietuma, dīzeļdegvielas mucā atgriezties Sanktpēterburgas ostā, doties meklēt brāli... Iztēlojieties, filmas beigās mēs ejam viens otram pretī – es un Serjoža Bodrovs, kurš kļuvis vecāks, viņam ir sieva un bērni, iespējams, kādu pēcnācēju viņam dāvājusi arī tramvaja vadītāja no pirmās filmas vai arī tā meitene, kurai viņš "McDonald's" atstāja naudas paciņu. Mani ļoti interesētu šī notikumu attīstība.
Klausies, kā tu to visu iztēlojies, Suhorukov? Jo Toms Henkss savā filmā tikās ar virkni prezidentu – kino viss ir iespējams. Es par to bieži jautāju Ļošam, kādu viņš redz turpinājumu - viņš tikai vienreiz atbildēja: "Es nepazīstu šos laikus. Ja vēl kāds gribēs tam pieķerties, man nav nekas pretī, bet es pats nē".
Filmā "Par kropļiem un cilvēkiem" tiek atainota cilvēku pārvēršanās kropļos. Šodien mēs nepārtraukti līdzās vērojam kā cilvēks, pret kuru vēl nesen tu normāli attiecies, pēkšņi visu acu priekšā paliek par zvēru, sāk rakstīt ļaunus tekstus, visus nolej ar savu indi, tiesā... Kāpēc tā notiek?
Tās visas ir civilizācijas sekas. Vienkārši neticami, cik ātri cilvēki paliek muļķi, sapinas pavadās un aizbāž ausis ar aizbāžņiem. Metro es skatījos pāri plecam cilvēkiem, kas ekrānos dzenā bumbiņas, šauj no automātiem, sacenšas ātrumā ar velniem – viņi ir iegrimuši šajā nereālajā pasaulē tādā mērā, ka īstā pasaule viņiem kļūst par traucēkli. Meitenes un puiši sāk ienīst savus vecākus, kas novērš viņus no tās pasaules.
Jūs gribat, lai cilvēks, kas aizrāvies ar šo robotizēto sabiedrību, paliktu tīrs un atvērts pret citiem? Nē, cilvēki ieslīgst šajā matricā un vairs neredz, nedzird, nejūt. Lai iznīcinātu valsti, tā jāpārpludina ar bezmaksas portatīvajiem datoriem.
Jums mājās nav interneta?
Ir, bet es tur neeju. Es ieslēdzu, uzreiz deg ausis. Piecas minūtes palasu pastu, jau paceļas temperatūra. Vai man to vajag?
Jaunajā filmā "Orleans" mans varonis vēlas saprast, kas notiek ar cilvēkiem: kāpēc kauns izzūd, sirdsapziņa pārvēršas mūmijā, baiļu, vainas, atbildības sajūta transformējas un degradējas...
Pat ja nav Dieva, noteikti ir kaut kas, pār ko cilvēks nevalda, ko viņš vēl nav iepazinis, kam mēs esam nekas, bet tas mūs neaptur un nepamāca, un neliek saliedēties, pasargāt vienam otru...
Mēs kaut kā domājam: es tikšu kaut kā uz priekšu, nekas, ka kaimiņš neizturēs un pakritīs, bet es nepakritīšu. Un tomēr iesim kopā un sadegsim kopā, jo bezgalīgajā Visumā ir viens jēdziens, kas mūs visus tuvina – tā ir nāve. Mēs visi mirsim. Mēs visi esam tuvinieki nāvē – lai arī kas mēs būtu vai nebūtu, kādas tautības vai ādas krāsas. Cilvēka dzīvība uz Visuma fona – tas ir kā tukšums, tā nav redzama.
Jūsu "tukšums" kļūst aizvien varenāks. Es zinu tikai vienu cilvēku, kas pēc dzeršanas atmešanas burtiski iemantoja otru ātrumu – tas ir Raimonds Pauls. Nesen viņš svinēja 80. dzimšanas dienu, bet ar katru dienu kļūst aizvien labāks!
Viņš ir dievišķs cilvēks, kuru viņa valstij vajadzētu uz rokām nēsāt – skaists, talantīgs, padara krāšņāku valsti un pasauli. Es viņu apbrīnoju! Protams, mūsu veselība un sārtie vaigi ir ilūzija, kas tiek radīta ar smagu darbu, sāpēm, ciešanām, skumjām, vienaldzību un lielām pārdomām.
Es nezinu kā Paulam, bet par sevi es varu teikt, kāpēc es palieku glītāks un jaunāks, jo es redzu šīs dzīves beigu termiņu. Es nezinu, kur un kad sitīs mana stunda, bet kādā brīdī es fiziski sajutu savu laicīgumu. Sapratu, cik daudz laika es esmu zaudējis, notriecis un izniekojis, pametis sava ceļa nomalēs. Un tagad visi šie neiegūtie prieki mētājas apkārt kā pārdurtas riepas, nomalēs – nevienam nevajadzīgas, bet par tām ir iztērēta nauda, laiks un materiāli...
Kā jums nāca šī apskaidrība?
Vienkārši kādu dienu atvēru acis, bet manā priekšā stāv Viņa. Pat ne baltā tērpā. Ar baisu seju. Un saka: es pagaidām klusēju, bet dotu tev izvēli. Ticiet, tie nebija drudža murgi. Un beidziet dzert. Un smēķēt.
Pusi dzīves es esmu nodzīvojis kāpņu telpā. Labi, ka es paspēju ielēkt pēdējā vagonā, kaut arī ar novēlošanos. Šodien es dzīvoju ar pilnu krūti, cik vien spēju. Un tāpēc es, laimīgs un talantīgs, ar savu kolektīvu braucu uz Latviju, lai spēlētu ļoti spēcīgu un filozofisku izrādi "Uzsmaidi mums, Dievs!" Nāciet, paraudiet, uzsmaidiet un dodoties mājās laimīgi kā jaundzimušie.