Negaidot oficiālu Belasko atļauju izmantot viņa lugu operas libretam, Pučīni aizsūta Longa stāstu "Bohēmas" un "Toskas" libretistam Luidži Illikam (1857-1919), lai tas veiktu pirmos uzmetumus. 1901. gada septembrī tiek saņemta dramaturga svētība darbam, un top librets, kura pirmā daļa ir Longa stāsta iedvesmota, bet otrā daļa rakstīta Belasko lugas iespaidā. Te interesanti piezīmēt, ka Longa stāstā ir laimīgas beigas: gatavošanos pašnāvībai pārtrauc Čo Čo Sanas dēla ierašanās, un stāsts beidzas ar to, ka Suzuki pārsien kundzes brūces. Dramaturgs turpretim izvēlējies traģisku atrisinājumu. Nu ir dilemma operas veidotājiem, un cīņā par operas happy end Illika zaudē.
1903. gada februārī darbu pārtrauc nelaimes gadījums - Pučīni tiek smagi ievainots autokatastrofā (stāsta, ka vienā no pirmajām, kas notikušas Itālijā). Šis fakts, protams, nepaliek bez skauģu ievērības: operas "Madame Butterfly" pirmizrāde piedzīvo negaidītu, katastrofālu izgāšanos, un viens no daudzo nelabvēļu riebīgākajiem saukļiem vēsta, ka opera ir autokatastrofas rezultāts. 1904. gada 17. februārī „La Scala” teātra publika bija nežēlīga. Nelielas pārmaiņas operas uzbūvē, un tā paša gada 28. maijā Brešas Lielā teātra skatītāji operai uzgavilē. Autors vairs netiek vainots plaģiātismā - tāsdienas klausītāji novērtē izcilu darbu, kurā šodienas ausis pratīs vienlīdz spēcīgi uztvert gan mīlas kaisles zīmējumu, gan komponista attieksmi pret patērētājfaktoru.
Maskavas Akadēmiskā muzikālā teātra iestudējums saņēmis nacionālo teātra prēmiju "Zelta maska 2002" četrās nominācijās: gada labākā operas izrāde, labākais režisora darbs, labākais mākslinieka veikums un labākā sieviešu loma, kas tika piešķirta titullomas atveidotājai Olgai Gurjakovai. Kritika atzīmē iestudējuma režisores Ludmilas Naļotovas viegli distancēto attieksmi pret materiālu, spēju nepārvērst izrādi japāņu mākslas priekšmetu antikvariātā, kā arī vieglumu un skaidrību, kādu „Maskavā neviens jau sen vairs nespēlē” (Larisa Dolgačova, "Kultūra").