Daudzi noteikti būs dzirdējuši par Riharda Vāgnera darbību Rīgas Pilsētas teātrī laikā no 1837. līdz 1839. gadam, toties mazāk populārs ir fakts, ka Rīgā diriģējis arī Bruno Valters (viņa Rīgas periods - 1898-1900) un Fricis Bušs, kura atmiņas ir Rīgas muzikālajai sabiedrībai diemžēl maz glaimojošas, toties izteiksmē spilgtas. Gan ne gluži ar mūsu operas vēsturi saistīts, tomēr ievērības cienīgs un savā laikā plašu rezonansi raisījis fakts ir Ežēna d'Albēra pēkšņā nāve Rīgā 1932. gadā - komponists te bija ieradies, lai komponētu savu divdesmito operu (kuru pēc autora nāves pabeidza Leo Blehs) un šķirtu piekto laulību.
Latviešu teātra vēstures dzimšana saistīta ar dziesmuspēlēm (populārākais autors - Ādolfs Alunāns), 19. gadsimta nogalē tika uzvestas arī operas krievu un vācu valodā. Pirmā latviešu opervienība bija 1912./1913. gada sezonā dibinātā Pāvula Jurjāna Latviešu opera, kas Pirmā pasaules kara gados darbību pārtrauca un to atjaunoja 1918. gadā, pieņemot Latvju operas nosaukumu. 1919. gada 23. janvārī ar izrādi "Klīstošais (toreiz - "skrejošais") holandietis" Latvju opera sāka darbu Rīgas pilsētas I (agrākā Vācu) teātra telpās, kur mīt vēl šobaltdien.
Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā (1918-1940) Nacionālā opernama darbībā būtisks bija diriģenta Emīla Kupera devums - no viņa daudz mācījās latviešu komponists un operu diriģents Jānis Mediņš. Viesojās Napoleone Annovaci, Salvatore Indovino, neilgu laiku opernama galvenais diriģents bija pasaulslavenais soms Georgs Šnēfogts, bet Leo Bleha darbība galvenā diriģenta postenī ar panākumiem greznoja teātri no 1937. līdz 1941. gadam. Režisoru sarakstā iezīmējams Makss Reinharts, kurš iestudēja "Sikspārni" un "Orfejs pazemē", zelta vērta bija Pētera Meļņikova darbība, viesrežisoru vidū bija arī Fjodors Komisarževskis, bet 1930-o gadu beigās sevi pieteica režisora Jāņa Zariņa talants. Pēc Otrā pasaules kara kā spēcīgs operdiriģents Rīgas opernamā uzplauka Arvīds Jansons, savu darbu iestudējumus konsultēja Šostakovičs un Britens.
Un vēl daži vārdi par pašu namu. Pašreizējās teātra ēkas pamatakmens likts 1860. gadā nojauktā Pankūku bastiona vietā un iedomātās jaunās Rīgas apbūves centrālajā punktā. Pēc 1882. gada ugunsgrēka nams tika pārbūvēts pirmoreiz. 20. gadsimta sākumā tika pilnveidota elektriskās apgaismošanas sistēma, 1913. gadā ierīkota grozāmā skatuve, bet pirmās republikas laikā tika veikti lielāki remonta darbi, tostarp teātri piemērojot arī kino izrādīšanai. 1957. gada remonts nesa jūtamākus augļus nekā iepriekšējie, tomēr tikai 1990-o gadu sākuma lielā tehniskā un mākslinieciskā rekonstrukcija beidzot izārstēja ilgajos gados sasāpējušos punktus. Ilgi gaidītā arhitektoniski veiksmīgās piebūves pirmā kārta pabeigta 2001. gadā.