Pārstrādāt dzīvi mežā. '4est' festivālā 'Homo Alibi: recycled'  (8)

Šķiet, Reinis Suhanovs un pārējie puiši ļoti labi apzinās, ka skatītājam pietiek vien ar veikli izveidotu scenogrāfiju, lai tā galvā rastos stāsts. Vismaz šāds iespaids rodas klīstot pa performancei atvēlēto telpu, kurā sagūlis gana daudz kultūrslāņa. Sākot ar tādām laikmetu apliecinošām lietām kā printeri un portatīvo datoru, kurš cietis no nesaudzīga elektriskā urbja pieskāriena, tukšām picas kastēm un papīra kafijas krūzēm, beidzot ar bērnības atmiņas dvesošām mēbelēm un grāmatu kaudzēm.

Ja pagalmiņā sastopamo priekšmetu jūklis vairāk atgādina izgāztuves estētiku, tad, iekļūstot puišu veidotajā, slepenajā štābiņā, kurā ieiet drīkst vien ar īpašu atļauju, iespējams mēģināt veikli noslēpties no realitātes. Tiesa gan "ieiet mežā" tā arī īsti neizdodas. Telpa vairāk atgādina vecvecāku lauku mājas bēniņus, kuros tikko ienākot asinsritē atdzimst izdzīvošanas instinkts.

Tumsā, uz nelīdzenajiem grīdas dēļiem un starp aizmirstībā pamestajām mantām klūp kājas, un augumā garākajiem rodas nepieciešamība pieliekt galvu, lai nosargātu to no lieka puna.

Kad iesākumā radusies trauksmes sajūta norimusi, šī vieta kļūst par maģisku pasauli - štābu, kurā sev vien zināmā kārtībā izvietotas par noderīgām atzītas lietas – veci gludināmie dēļi, dīvāni, durvis un skapīši, spaiņi un viss cits, kas dzīves laikā atrod ceļu uz māju bēniņiem vai saimniecības ēkām. Tomēr skaidrs ir tas, ka stāsta galvenajam varonim slēpjoties pažobelē vai varbūt meža būdā, ja fantāzijas ceļojumā izdodas abstrahēties no urbānās vides klātbūtnes, tā arī neizdodas aizbēgt no kultūrslāņa, kurš viņu nomāc, lai gan mežs cenšas te ienākt pa sienu šķirbām slienot zāles stiebrus un ieaudzējot egli novusa galdā.

Neskatoties uz bēgšanu no mūsdienu realitātes, par kuru ļoti izteiksmīgi liecina pagalmā pamestais, ar urbi traumētais datora ekrāns, kā arī vāri nojaušamo dabas klātbūtni, šķiet, ka savā slēpnī varonis nonācis nostaļģijas skavās. Uz štābiņa grīdas guļ bundžas un patronu čaulītes, kādas bērnībā ierasts vākt skraidot pa mežiem, bet, ja paveicas, mazais televizoriņš, kura mediētā satura uztveršanas spējas ierobežo šņākoņa un ekrānu klājošā, pelēkā migla, centīsies uzvēdīt pusaudžu dienu rokmūzikas vēsmas, atskaņojot, piemēram, "Linkin Park" superhitu ar zīmīgajām lirikām par to, ka "beigās nekam vairs nebūs nozīmes".

Apstaigājot slēpni, skatītājam dota iespēja uzbūvēt pašam savu stāsta varoni, kā arī pastarpināti satikties ar mākslinieku radīto. Tādejādi izrādes pirmā daļa kļūst par savdabīgu uzmanības un fantāzijas treniņu, bet otrajā – muzikālas uzstāšanās laikā, hipnotiski izskanot mūzikai no pašradītiem instrumentiem, piemēram, ģitāras – slēpes, četri pilsētas vīrieši, paši mākslinieki, dalās savās pārdomās par to, kāda, viņuprāt, varētu būt dzīve savvaļā, un kas pie tās ved.

Muzikālās performances, noslēgumā Jēkabs Nīmanis gan vaļsirdīgi atzīst, ka pašiem neesot diži daudz izpratnes par vientulīgu dzīvi mežā, tomēr šajā gadījumā viņu skatījums labi salāgojas ar bērnības fantāzijām par štābiņu, kur, pašrocīgi pārstrādājot citu pamestās lietas, radīt savu pasauli. Tomēr jautājums par to, vai un cik lielā rādiusā varam izbēgt no sava kultūrslāņa, paliek aktuāls.

Šogad Starptautiskajā teātra festivālā "Homo Alibi: recycled" iekļauti vēl divi vietējo teātra mākslinieku darbi. Piektdienas vakarā Tabakas fabrikā būs vērojams režisora Viestura Meikšāna, mūziķa Toma Auniņa un internacionālo kolēģu kopdarbs "Cilpa", kura ietvaros veidosies savdabīgs dialogs starp māksliniekiem un viņu savstarpējo ideju pārstrādi, kura kalpo par atspēriena punktu jauniem, radošiem meklējumiem. Sestdien festivāla ietvaros Andrejsalā, "Hedas mājā" būs iespēja iepazīties ar režisora Elmāra Seņkova un viņa radošās komandas "Makbetu. Mono", kurā Šekspīra traģēdija pārstrādāta, šķetinot to atpakaļgaita un piešķirot tai mūsdienīga tekstuālā materiāla dvesmu.