Šāda draiska materiāla izvēli daļēji, iespējams, rosināja pretrunīgās atsauksmes par Sergeja Prokofjeva iepriekšējo operu "Semjons Kotko". Šeridana luga šķita pietiekami nevainīgs materiāls, lai neradītu sadursmes ar padomju varu, turklāt, mazinot 18. gadsimta britu politiķa kvēlo antisemītismu (neveiksmīgais līgavainis ir bagāts Portugāles ebrejs), operā ar gudru ziņu varēja izcelt baznīcas un biznesa pārstāvju negatīvās īpašības, un abas darbinieku kategorijas, kā zināms, bija iekļautas padomju valsts nīstamo sugu sarakstā. Tomēr nebūtu pareizi uzskatīt "Laulības klosterī" par satīrisku operu, jo pats komponists apgalvo, ka no diviem iespējamiem virzieniem - satīriskā un liriskā - viņš izvēlējies otro, un daudz skaņu veltījis abu jauniešu pāru mīlestības aprakstīšanai.
Opera ir neticami daudzpusīga, formā pilnīga, dzirkstoša un dejiska (iespējams, savu iespaidu atstājis fakts, ka tai pašā 1940. gadā, kad tika sākts darbs pie operas, Prokofjevs komponē arī baletu "Pelnrušķīte"). "Laulības klosterī" ir opera buffa ideāls, un ir gandrīz neticami, ka 20. gadsimta vidū kāds spēj tik neviltoti priecāties par komiskā un nopietnā varbūtējo līdzsvaroto simbiozi.
Prokofjevs pabeidza operu 1941. gadā, bet pasaules politisko vērpešu dēļ tās pirmatskaņojums bija iespējams tikai 1946. gada 5. maijā - pirmuzveduma tiesības ieguva Prāgas Nacionālā opera, bet padomju pirmizrāde notika tā paša gada 3. novembrī toreizējā Ļeņingradas Kirova teātrī. "Laulības klosterī" ir pirmā Prokofjeva opera, kas iestudēta Latvijas Nacionālajā operā (1960).