Foto: Publicitātes foto
Vahtangova teātra izrādē "Vējš papelēs", ar kuru 31. oktobrī tiek atklāts festivāls "Zelta Maska Latvijā", Vladimirs Simonovs tēlo izskatīgo Renē, ar tauriņa kaklasaiti un mūžīgo grāmatiņu rokā. Viņa partneri ir Maksims Suhanovs (Fernāns) un Vladimirs Vdovičenkovs (Gustavs).

Mēs ļoti sadraudzējāmies mēģinājumu laikā, droši vien skatītājs to jūt! – stāsta Vladimirs Simonovs. – Un Maksims un Volodja ir lieliski puiši, spoži aktieri. Labi sastrādājāmies arī ar Rimas Tuminas – jau pie "Tēvoča Vaņas", kad sapratu, ka viņš ir režisors ar kosmisku domāšanu. Sakrita zvaigznes, un mums paveicās, un Rimasam paveicās. Viņš ļoti veiksmīgi pirms trim gadiem mums "pievienojās".


Kas jums bija galvenais Renē tēlā?

Viņš simbolizē dzīves negrozāmību un pastāvību, tā priekus un gaismu. Un grib pacelt savus nelaimes biedrus līdz šai priecīgajai pasaules izjūtai, uzņemot sevī viņu sāpes un uzturot no visa sava iekšējā spēka. Paliekot korekts, inteliģents, smalks un labā nozīmē mazliet vecmodīgs.

Viņš vienmēr ir ar grāmatiņu, "gudrās" brillēs un ar spieķi. Kā es nomocījos ar šo rekvizītu! Pielaikoju un izmēģināju 20 rāmjus, kamēr beidzot atradu vajadzīgo. Brilles man ir īstas, ar dioptrijām, jo es taču valkāju brilles.

Bet spieķis, uz kā Renē atbalstās – ievainojuma sekas, reiz mēģinājumā salūza. Man darināja citu, par septiņiem centimetriem īsāku. Un es nevarēju tēlot! Un tad izgatavoja iepriekšējā garumā. Par grāmatu kolēģi teica – ņem jebkuru! Nē, neiznāk jebkuru. Tai jābūt tieši tādā svarā, lielumā un formātā, kuru es mokoši meklēju un atradu.

Uz jūsu grimētavas durvīm rakstīts Mihaila Uļjanova vārds. Vai tiešām dižais Uļjanovs ir šeit mitinājies?

Protams, lūk, viņa grimēšanās galdiņš blakus manējam! Desmit gadus sēdējām kopā. Tieši Mihails Aleksandrovičs uzaicināja mani atpakaļ uz Vahtangova teātri, kurā es pēc Ščukina skolas beigšanas sākumā spēlēju, bet pēc tam aizgāju uz Maskavas Dailes teātri.

Uļjanovs piedāvāja man Beņas Krika lomu "Norietā" pēc Bābeļa, kuru iestudēja Arkādijs Fridrihovičs Kacs, ilggadīgais galvenais jūsu Rīgas krievu drāmā.

Jūsu vecākais dēls Vasilijs tagad arī ir starp jaunajiem "vahtangoviešiem". Vai jūs novēlējāt viņam šādu likteni?

Ko nozīmē – novēlēju? Viņš pats visu izvēlējās, pats aizgāja uz Ščukina skolu. Neņēmos viņu atturēt – lūk, tā ir tik grūta profesija, bet skubināt man šķita vēl muļķīgāk. Vai būtu jāstāsta, kāda laime ir būt aktierim? Viss nav tik vienkārši, jo teātrī gadījumam ir galvenā loma.

Tā ir kā glezna – vajag, lai sakristu tūkstošiem lietu, lai tavs aktiera liktenis izdotos. Un jāizvēlas vajadzīgās krāsas, un audekla izmērs un lai mākslinieks būtu pareizajā noskaņojumā.

Esmu viņa tēvs, bet dvēseli viņam ir ielicis Dievs. Viņš dara to, kas viņam patīk. Un pasaule viņam atbild. Domāju, ka tā ir pareizi. Bet cik tas būs sarežģīti vai vienkārši ... Bet varbūt, ka sarežģīti ir pat labāk nekā vienkārši.

Vai ir īpaša "Vahtangova teātra" publika?

Agrāk, man šķiet, šādas publikas bija vairāk. Tagad vai nu pasaule kļuvusi lielāka, vai kas... Droši vien, šī publika vairāk mēdz būt pirmizrādēs, bet ja izrāde iet 3 līdz 4 gadus, tad mūs skatās daudz viesu no citām pilsētām. Un Maskava tagad arī ir citāda.

Bet kā ir viesizrādēs? Piemēram, Rīgā?

Viesizrādēs publika visur ir dažāda, bet tu atbrauc un pazīsti tās reakciju no jauna. Ir kaut kāda tieši šis pilsētas, šīs publikas ķīmija. Vēl pirms profesora Serebrjakova "Tēvocī Vaņā" Rīgā tēloju Otello. Un atkal jāsaka – jums ir nopietna, inteliģenta, prasīga un uzmanīga publika.

Izrādes beigās visa publika ir vienāda, bet, kā veidojas saruna procesā, cik ātri tā "iesilst", kādas prasības tev izvirza...

Kritiķe Marina Davidova teikusi, ka mūsu telpas publika it kā nākot uz teātri izklaidēties, bet Rietumos – strādāt. Piekrītat?

Es gan tik rupji nedalītu. Pirmizrādēs skatītāji tik tiešām strādā. Varbūt, ka Rietumos tas turpinās ilgāk, bet mūsējie pēc kāda pusotra gada jau nāk pabaudīt un paskatīties uz pazīstamiem aktieriem. Tomēr nevaru teikt, ka mūsu publika nestrādā.

Jūs esat tēlojis vairāk nekā 60 mūsu skatītājam zināmās filmās. Vai jums kino izdodas strādāt tikpat rūpīgi un filigrāni kā teātrī?

Cenšos! Cita lieta ir seriāli, tur koncentrēju visu savu pieredzi, lai iznāktu godam. Bet kino ir šķēru māksla. Visi filmējas, bet neviens nezina, kas beigās iznāks. Gadās, ka ātri uzfilmē, bet pēc tam šķiet, ka 10 gadus strādājuši. Eņģeļi taču lido, no tiem daudz kas atkarīgs...

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!