“Indrānos” ir abas puses. Ir harmonizējošais cilvēka un dabas saskaņas un cilvēku savstarpējās uzticēšanās un mīlestības spēks. Bet nežēlīgi skarbi Blaumanis liek mums domāt tieši par destruktīvajiem spēkiem. Ar viltus vēstuli, kas tiek izmantota savtīga mērķa sasniegšanai, ar dobjajiem cirvja klaudzieniem rakstnieks raidījis brīdinājuma signālu nākotnei un trāpījis traģiski precīzi.
Latviešu literatūrvēsturē daudzkārt ir cilāta koncepcija par paaudžu pretrunām kā lugas dziļāko cēloni. Atgriežoties pie šī jautājuma, jāpiemin aktiera un režisora Osvalda Uršteina izteikumi: “Autors nerāda paaudžu, bet gan ideoloģiju plaisu. Lugas tēma ir materiālās un emocionālās pasaules sadursme. Lai abas varētu iet kopīgu ceļu, - saka mums Blaumanis, - abām jāmeklē kompromiss, abām jāpiekāpjas, abām viena otru jārespektē. Ja abas vai arī tikai viena nelokāmi un nepiekāpīgi iet tikai savu ceļu, tad nav novēršama traģēdija. Un šī traģēdijas nenovēršamība ir jūtama lugai cauri no sākuma līdz galam. Gandrīz kā grieķu traģēdijā.”
Šī visnotaļ pieņemamā interpretācija prasās vēl padziļināma. Vai pati galvenā robežšķirtne lugā tomēr nebūs ētiskā mēraukla? (Starp citu, lugā emocionālie un ētiskie lādiņi nav ar pretēju zīmi, tie viens otru papildina, brīžiem summējas.)
Izrādi iestudē režisors Mihails Gruzdovs, režisora asistente – Aina Matīsa, scenogrāfe – Ieva Kauliņa, kostīmu māksliniece – Večella Varslavāne, komponists – Juris Vaivods, kustību konsultanti – Jurijs Vasiļkovs un Gunta Bāliņa, gaismu māksliniece – Māra Vaļikova.
Lomās:– Pēteris Liepiņš (Indrānu tēvs), Lilita Ozoliņa (Indrānu māte), Artis Robežnieks (Edvarts), Rēzija Kalniņa (Ieva), Pēteris Gaudiņš (Vecais Kaukēns), Ieva Pļavniece (Zelmiņa), Vita Vārpiņa (Līze), Lauris Dzelzītis (Noliņš), Ligita Skujiņa (Guste), Gundars Silakaktiņš (Irbe), Ralfs Kaviers (Edžiņš).