Ņemt pretī to, ko piedāvā

Pirmkārt, Vaivaram izvēlētais teksts lielākoties ir tikai pamats sava stāsta radīšanai – sākumpunkts viņu interesējoša jautājuma un formas risinājuma izpētei. Šāda brīva pieeja literārajam materiālam režisoram palīdz izveidot jaunu, oriģinālu pasauli, kur iepriekš zināmi tēli, situācijas, zīmes, kas laika gaitā nereti apaudzētas ar klišejām un aizspriedumiem, pakļautas jaunai versijai.

Šis ir arī Dailes teātrī iestudētā "Ivanova!" gadījums. Vaivars, pats tulkojis Čehovu pa jaunam, izmantojot lugas abas versijas, ne tikai īsinājis tekstu un strādājis pie tā, lai valoda skanētu mūsdienīgāk, bet brīvi attiecies arī pret notikumiem un tēliem, tos pārrakstot sev vajadzīgajā gultnē. No vienas puses, Vaivara versijā tik tiešām pazūd Ivanova kā krievu Hamleta motīvs, centrālā varoņa dzīves apnikumā un pusmūža krīzē pārlieku neurbjoties un nemeklējot tam dziļākus iemeslus. Artūrs Skrastiņš Ivanovu drīzāk spēlē caur vīrišķīgu pašironiju – spēka un degsmes nav, pats saprot, ka, no malas skatoties, tam nav ne sakarīga iemesla, ne attaisnojuma, tomēr – ko tu sev padarīsi, vieglāk jau tāpēc nepaliek. Atliek vien muļķīgi klimst, noskatoties, kā ālējas un dauzās citi, līdz pienāks arī viņa pavasaris, un, lai cik banāli nebūtu, varbūt viņa glābiņš arī ir jauniņā Saša, kurai spirgtuma un dzīvotgribas pietiks priekš diviem.

Droši vien var atrast vēl citus Čehova piedāvātus pavedienus (piemēram, Annas liktenis, atsakoties no ģimenes vīrieša dēļ, kurš pēc pieciem gadiem vairs viņu nemīl un nespēj atbalstīt pat dzīves pēdējās dienās), ko Vaivars apiet un savā iestudējumā nerisina, tomēr otrs variants ir ļauties režisora interpretācijai, jo, lai arī izrādes ritms un enerģija nav vienmērīga un gadās pa blāvākām ainām, garlaicīgs Dailes teātra "Ivanovs!" nav. Šī izrāde nav par skumjām un nespēku, bet kā reiz par degsmi, vēlmi dzīvot un mīlēt, jo visiem citiem temperamenta un enerģijas ir gana.

Spilgtākie krāsas triepieni – sievietes

Otrkārt, Vaivara izrādes nereti pielīdzināmas bagātīgai dažādu mākslas veidu un žanru kolāžai, kur apspēlēts ne tikai konkrētais materiāls, bet arī mūsdienu folkloras un popkultūras zīmes, paša un kolēģu izrādes un tajās izmantotie izteiksmes līdzekļi. Turklāt režisora pieeja teātrim ir demokrātiska: izrādes ir pietiekami daudzslāņainas, lai dažāda auditorija atrastu sev atpazīstamus kultūras kodus, kas galvenokārt izmantoti ironiskā, dažkārt pat parodiskā toņkārtā.

Vizuāli krāšņā izrāde (kostīmi – Madara Botmane, scenogrāfija – Regnārs Vaivars un Toms Grīnbergs), ko papildina trakulīgi mūzikas ritmi (muzikālais konsultants Juris Vaivods), aizgūti no kārtīga ukraiņu sādžas karnevāla, raisa asociācijas ar slāvu tautas pasakām, košajām krievu luboka bildītēm un Ivana Kupalas svētkiem jeb slāvu saulgriežiem. Tāpat arī jūtamas režisora piedāvātās paralēles par "Ivanovu!" kā krievu "Skroderdienām Silmačos" un Šekspīra "Sapni vasaras naktī", kur par vadmotīvu kļūst neprātīga iemīlēšanās. Siena gubas un butaforisko ķirbju krāvums met loku gan uz Vaivara pagājušās sezonas iestudējumu "Lidojošais Travolta", gan vairākās izrādēs izmantoto joku par Pelnrušķīti un spirāli, kas pusnaktī pārvēršas par ķirbi. Savukārt klavieru rinda skatuves dibenplānā izrādes finālā, Mārtiņa Upenieka Jegoruškas vokālais priekšnesums Sašas dzimšanas dienas viesiem un Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Babakinas groteskā mutes plātīšana, kamēr tiek atskaņots dziesmas ieraksts, draudzīgi vīpsnā par Vladislava Nastavševa grandiem "Asins kāzas" un "Peldošie – ceļojošie".

Paradoksāli, bet Vaivara izrādē muļķu lomā nonāk nevis aprobežotā sabiedrība, kas izklaidējas, viens otru (vai vislabprātāk – Ivanovu) aprunājot, bet gan nogurušais Skrastiņa Ivanovs un Ginta Grāveļa godprātīgais ārsts Ļvovs. Kamēr visi citi māk no dzīves ņemt to, ko tā piedāvā (nu un kas, ka ne tās augstākās vērtības), tikmēr viens, divu skaistu, gudru sieviešu mīlēts, skumst, pats nezinot, par ko, bet otrs, nelaimīgi iemīlējies pirmā mirstošajā sievā, ar to vien nodarbojas, kā bezjēdzīgi nosoda, paša dzīvei slīdot garām.

Lai arī brīnišķīgu, sievas nomocītu, bet tomēr lādzīgu Ļebeģeva tēlu izveidojis Artis Robežnieks, par humora noti izrādē gādā arī Lauris Dzelzītis Borkina un Juris Bartkevičs grāfa lomā, par spilgtākajiem krāsas triepieniem izrādē kļūst tieši sievietes – visas stipras un vitālas. Šeit vēlreiz jāizceļ Botmanes kostīmi, kas noteikti aktrisēm palīdzējuši hiperbolizētā, bet tomēr gaumīgā krāšņumā izcelt katras raksturu. Veidojot kārtīgas lauku (inteliģences) sievietes ar krampi, grotesku nežēlo Vita Vārpiņa (valdonīgā sieva un skopā namamāte Zinaīda Savišna), Indra Briķe (Avdotja Nazarovna, kas kāršu spēlē pliku izģērbs jebkuru ciema vīru, pa starpai vēl kādu saprecinot) un Ķuzule-Skrastiņa, kuras Babakina ar koši sarkano lenti, kas iesieta bizē pāri viduklim, atgādina īstenu sādžas princesi – ciema pirmo līgavu, kura sev ne tik vien izputējušu grāfu varētu dabūt par kavalieri.

Mierīgākas, romantiskākas, taču ne bez apsmaidošas ironijas ir Kristīnes Nevarauskas Anna (Zāra) un Anetes Krasovskas Saša, kuras Ivanovā saskatījušas savu liktenīgo un jūt beznosacījuma mīlestību pat tad, ja šis vīrietis šobrīd zaudējis stalto stāju un pašapzinīgo dabu. Nevarauskas Anna, lai arī zina par savu neārstējamo slimību un vīra nodevību, neļaujas dramatismam. Ar vieglām skumjām viņa vēl pūlas vīrā atmodināt pazudušo smaidu un meitenīgā koķetērijā aicina viņu pavārtīties sienā. Krasovskas Saša savukārt atgādina burvju laumiņu (iespējams, tādu viņu redz Ivanovs), kas savā nebeidzamajā optimismā un spītīgajā apņēmībā tic, ka var Ivanovu atgriezt dzīvē. Ja Čehova Saša tomēr baidās par savu izvēlēto ceļu un viļas savā izredzētajā, tad Vaivara versijā Saša ir kā pasaku tēls, kuru neskar reālās dzīves problēmas – Ivanova vecums, depresija vai apkārtējo baumas. Viņas entuziasmam finālā, šķiet, sāk noticēt arī pats Ivanovs. Tikai šajā brīdī – ak, likteņa ironija – pati dzīve izspēlē ar viņu stulbu joku, jo Skrastiņa Ivanovs nav ne tik cēls, lai darītu sev galu pats, ne arī vēl tik vārgs, lai mirtu no slimības, kā to bija iecerējis Čehovs.

Vaivara "Ivanovs!" teātra vēsturē nebūs ierindojams pie svarīgākajām Čehova interpretācijām, taču Čehova fabula režisoram lieti noderējusi, lai radītu solītos romantiskas ironijas piesātinātos ražas svētkus.