Izrādes koncepcija it kā sadalās divās daļās, atbilstoši izrādes struktūras diviem cēlieniem. Pirmā daļa ir atraktīva, azartiska delartiskās komēdijas un farsa izspēle, savukārt otrās daļas sākums un beigas arī spēles manierē ir pilnīgs pretstats - temporitms ir liriski rāms, lēns, apcerīgs.
Aktieru spēles veids arī atbilst izrādes žanra noteikumiem – delartiskās komēdijas improvizācija, ar 18.gs. gada tirgus teātrim – balagānam raksturīgo apbrīnojamo vitalitāti, ar rupjā teātra manieres – farsa elementiem. Izrādē bagātīgi izmantota farsam raksturīgā spēle ar rekvizitiem - iedomātiem priekšmetiem, kad spieķis kalpo kā kontrabass, saksafons kā termometrs, virves kā zobeni.. Aktieris ir maska brīvā spēles (pantomīma, groteska, improvizācija) stihijā, kas te sakausējas ar lugas personāžu, te atklāj savu – aktiera – histriona, klauna seju. Tā ir ilūzija kā par teātri, tā pašu dzīvi, jo patiesība jau nav nekur.
No delartiskās komēdijas režisors izmantojis arī masku principu: kungu maskas, kas rādītas satīriskā krāsā – Argants (šis, blakus Skapēnam, pats interesantākais un aizraujošākais aktierdarbs, jo tēla izveidē izmantots zoomorfiskais princips – tēls veidots, balstoties uz dzīvnieku vai putnu kustībām. Igors Čerņavskis Argantu – tītaru atveido apbrīnas cienīgā meistarībā) un Žeronts (Dmitrijs Paless); kalpu maskas, izteikti komiskas lomas – Skapēns un Silvestrs (Tatjana Lukašenkova); un mīlētāju lomas, vieglas, liriskas, romantiskā plāksnē atveidotas – Oktāvs (Vadims Grosmans), Leandrs (Nikolajs Korobovs), Hiacinte (Veronika Plotņikova) un Serbineta (Tatjana Bondareva).
Nevar nepieminēt izrādē vērojamo J. Rafalsona aktierspēles paraugstundu, kad, gribot novērst Oktāva laulības šķiršanu, Skapēns viņa tēvu mēģina atrunāt sniegt prasību tiesā, pantomīmiski attēlojot tiesu sistēmas birokrātiju – viņš kāpj pa iedomātām kāpnēm, skraida no viena kabineta uz otru, kur viņu sagaida absolūti neieinteresētas, pūderējošās sekretāres, ceļo pie ārsta, lai tas atzītu viņa psihisko pieskaitāmību, tad skrien pakaļ uz zirga jājošam ierēdnim, lai visbeidzot pakristu pilnīgā spēku izsīkumā ar atvieglotu saucienu – esmu iereģistrēts Zemes grāmatā! Tātad, režisors ironiski pasmejas par nemirstīgās birokrātijas šodienas aktualitātēm.
Šī izrāde ir notikums, kurā skatītāji tiek aicināti vairāk vai mazāk, bet - piedalīties, tātad režisors vēlreiz atgādina, ka spēlējamies.
Izrādē ironiski un ilustratīvi izmantota bagāta mūzikas partitūra – dzirdam pazīstamās Čaikovska “Gulbju ezera” un “Riekstkoža”, Verdi “Aīdas” un “Traviatas”, Bizē “Karmenas”, Mocarta “Turku marša” melodijas.
Neobligāta piebilde. Neapšaubāmi, “Skapēna blēdības” ir viena no, ja ne pati labākā, 2000./2001. gada sezonas izrāde. Un īpašs prieks, ka tas jāsaka par Rīgas Krievu drāmas teātra iestudējumu.