Spēle zem Iļjiča spuldzītes. Izrādes 'Pēdējā Ļeņina eglīte' apskats  (23)

Vērtējums:

Acīmredzot būtisks ir fakts, ka izrādes radošās komandas vadībā bijis filozofs. Viņš ir domātājs, kurš nevis sniedz pareizās atbildes uz visiem jautājumiem, bet tikai meklē un uzdod jautājumus. No vienas puses, uz skatuves šķietami kariķēto Ļeņina dzīves pēdējo posmu Gorkos, lai arī tas balstīts uz vēsturiskiem dokumentiem un liecībām, var pieņemt kā gatavu attieksmi pret šo sarežģīto un jaudīgo fenomenu "Ļeņins" (arī tāpēc, lai nenoslīktu neskaitāmo versiju, pētījumu, varbūtību un faktu jūrā). Nebūtu jau arī liels grēks pasmieties par to, zinot, cik lielā absurdā pēc Ļeņina nāves akumulējās labi domātās idejas par kapitālisma iznīdēšanu. No otras puses – izteiktā groteska, kādā aktieri iemieso darbojošās personas, savā ziņā ļoti tieši korespondē ar aktuālajām tendencēm mākslā 19. un 20. gadsimta mijā, kad dzimst dažādie modernisma strāvojumi. Šajā izrādē, piemēram, Maļeviča "Melnais kvadrāts" multiplicējies daudzos melnos kubos, kas izrādē tiek nepārtraukti apspēlēti. Līdz no tiem tiek uzbūvēts mauzolejs. Mākslinieki Rūdolfs Baltiņš un Dace Sloka spēles telpu iekārtojuši kā kasti, kurā ir citas "kastes" – aizslietņi, sienu fragmenti vai novērošanas lūku kvadrāti. Tādā veidā ļoti tieši rodas asociācijas ar konstruktīvismu, ekspresionismu, kubismu un citiem "ismiem", kas gana jaudīgi izpaudās arī Krievijā.

Īsta "melnā kaste" jau ir arī Ļeņins. Ko es patiesībā par viņu zinu? Jā, zinu, ka bija neaptverami nozīmīga personība pasaules vēsturē, iemiesojot gan visgaišāko ideālu, gan baisāko noziegumu idejas. Pat ja viņš bija ģēnijs jeb unikāla un neatkārtojama personība, izrādē konsekventi realizētā groteska savā ziņā kā spogulī parāda mūsu prātos konstruēto Ļeņina tēlu. Kādā izrādes komentārā lasīju, ka šis iestudējums, visdrīzāk, "skars" tos, kas dzīvi padomju valstī paši piedzīvojuši.

Iespējams. Es, piemēram, joprojām, pat izrauta no dziļa un salda miega, varētu momentā pateikt, ka Ļeņina dzimšanas diena ir 22. aprīlī. Un ļoti labi atceros, kā izskatās gan tā grāmata par Ļeņinu, ko man uzdāvināja, iestājoties oktobrēnos, gan to, ko pasniedza, iestājoties pionieros. Baidos, ka tās abas diez vai tolaik lasīju. Taču tikpat spilgtā atmiņā ir stāsti no manu vecāku paaudzes cilvēkiem par zinātniskā komunisma studēšanu. No šo absurdo tekstu lasīšanas un iekalšanas ne vienmēr bija iespējams izvairīties.

Tīrona iestudējumā gan par Vladimira Iļjiča lielajām idejām un sapņiem netiek daudz runāts. Lielākoties aktieri apspēlē sadzīviskas epizodes. Bet dažbrīd šķiet, ka varbūt skatāmies to murgu, kas Ļeņina galvā notiek pēc smadzeņu triekas. Pilnīgi reālas lietas un runas saplūdušas ar nereālām parādībām, apkārt esošie tuvinieki uzvedas kā lelles, runā pārvērstās balsīs, parādās un pazūd (horeogrāfes Liene Grava, Jeļena Lukjanova). Kaspara Znotiņa sanitārs izskatās kā izkāpis no doktora Kaligari kabineta, Baibas Brokas Krupskaja ir robusta kā zirga deķis, Ingas Tropas atveidotā Ļeņina māsa Maņa – kā no pionieru multenēm, mistika šķiet klātesoša arī caur Vara Piņķa atveidoto "Ļeņina apsardzes priekšnieku" utt. Šajā kompānijā pati "lielākā" un atraktīvākā lelle ir Viļa Daudziņa atveidotais vadonis. Aktieris ar koķeti pašironisku distanci kā spēlējoties atveido fiziski ierobežoto Iļjiču. Šādā kontekstā nākas atcerēties, ka visas oktobrēnu un pionieru "darīšanas" skolā taču arī bija kā spēle. Tagad gan, protams, zinu, ka tā spēle (ieskaitot maršēšanu ierindas skatēs un pantiņu par Ļeņinu skandēšanu visos svētkos) notika apzināti konstruētas ideoloģijas un propagandas azotē. "Un ko man ar to tagad darīt?" Šādu jautājumu gaisā pamet arī visi Justīnes Kļavas un Ingas Tropas izrādes "Dvēseļu utenis" ("Dirty Deal Teatro") varoņi pēc tam, kas izstāstījuši kādu "reālu" savu senču pieredzes epizodi, kas viņus konfrontē ar šodienu.

Starp citu, es biju pārsteigta, kad konstatēju, ka manā mājas bibliotēkā vairs nav abu manas bērnības grāmatu par Ļeņinu. Tātad esmu tās kādā brīdī izmetusi, laikam jau vēloties distancēties no šīs divdomīgās bērnības pieredzes. Pēc JRT izrādes noskatīšanās nožēloju šo rīcību, jo ar šodienas kritiski analītisko prātu, iespējams, būtu gribējies tās palasīt. JRT izrāde labi parāda, ka arī pret pašu ārprātīgāko absurdu var izturēties distancēti un ar humora izjūtu. Nu jau var. Vismaz manā vecumposmā vajadzīgais noilgums ir iestājies. Es ļoti, ļoti ceru, ka vispasaules revolūcija, par ko sapņoja Ļeņins, nekad nenotiks un komunisma rēgs neatgriezīsies.