Savukārt "Spēlmaņu nakts" nominantu sarakstā Suhanovs ir rekordists – viņa versija par Rūdolfa Blaumaņa lugu "Pazudušais dēls" uz gada svarīgāko balvu teātra mākslā pretendē deviņās kategorijās. Šajā tik blīvi piesātinātajā laikā šī nepilnu stundu garā tikšanās ir tāds pārsteidzoši nesteidzīgs brīnums, kur aiz katra jautājuma un atbildes iespējama atsevišķa, gara un dziļa saruna.

Preses konferencē pirms Luteram veltītās izstādes atklāšanas minēji, ka reformācijas jautājums tev pašam ir ļoti svarīgs. Ko īsti ar to domāji?

Jā, kā kristīgam cilvēkam man tas ir svarīgi. Tas bija veids, kā Dieva vēsts tiešā veidā nonāca pie cilvēkiem. Pat neesot kristietim, tas ir nozīmīgi. Vienkārši tā ir pieeja milzīgai kultūras telpai, kas ir ietekmējusi ne tikai Eiropas, bet arī visas pasaules attīstību gadsimtiem un gadu tūkstošiem. Taču līdz reformācijai tā bija slēgta kopiena, kas nesaprotamu iemeslu dēļ bija uzurpējusi varu.

Šādas pārdomas ir bijušas jau iepriekš, vai arī tās atnākušas, tikai gatavojot šo izstādi?

Noteikti arī iepriekš. Esmu bijis tuvu stāvošs jaunākajam Bībeles tulkojumam. Kopumā šī reģiona garīgās dzīves dzīsla ir kristīgā baznīca. No visām pasaules lielajām reliģijām tieši kristietība mūsu dzīvi ir ietekmējusi visvairāk, gribam to vai ne. Ir vērts to saprast.

Vai Lutera un reformācijas stāstu kaut kādā veidā redzi arī uz teātra skatuves?

Noteikti! (padomā – aut.)... tas būtu izaicinājums. Bet droši vien es tagad vēl tam neesmu gatavs. Tāda maksimālisma, kāds man ir bijis senāk, ar sajūtu, ka uz skatuves var izstāstīt visu, man šobrīd vairs nav. Ir vajadzīga daudz lielāka profesionālā pieredze.

Svarīgās grūtības. Saruna ar scenogrāfu un režisoru Reini Suhanovu
Foto: DELFI

Nosauc kādu iestudējumu, kas ir šī jaunības maksimālisma sekas!

Piemēram, "Balle būs" (Valmieras teātrī – aut.). To taisīju pirms četriem gadiem. Tikko biju pabeidzis režiju Kultūras akadēmijā. Jau tad es apzinājos, ka doma vienā izrādē ielikt simt gadus... Tas ir zvērīgs laika posms. Zinot, cik jūtīga pret vēstures lietām ir mūsu sabiedrība, riskēju ar to, kam paslīdēt garām un kam ne, kas ir didaktiski un kas ne. Ar to saskarties var tikai jaunības maksimālismā.

Vispirms tu biji scenogrāfs un tad kļuvi par režisoru. Tā ir saprotama vēlme, jo tādējādi ir iespēja iegūt pilnīgāku kontroli pār teātra procesu. Taču ir arī režisori, kuri paši taisa scenogrāfiju. Ko no tā iegūst režisors, un vai to vispār drīkst darīt, ja nav atbilstošas pieredzes un izglītības?

Tas ir sarežģīts jautājums. Patiešām sarežģīts, jo šodienas teātrī ir visdažādākās formas. Pirms 200 gadiem visas šīs profesijas bija samaisījušās kopā, tad tās definējās kā atsevišķas, bet tagad tās atkal sajaucas. Tam par iemeslu ir gan tehniskās iespējas, gan jauni mākslinieciskie meklējumi. Šis laikmets lielā daļā gadījumu ir vizuāls – mēs veidojam stāstus ar bildēm, kas, starp citu, sasaucas ar pirmsreformācijas laiku, kad viduslaiku baznīcās Dieva vēsts tika stāstīta caur attēlu. Arī teātrī šī vēstījuma forma ik pa brīdim aiziet vizuālajā zonā. Ir režisori, kuri citādi nemaz nespēj strādāt, ja viņi nav ieraudzījuši visu bildi.

Latvijā ir pietiekami daudz režisoru, piemēram, Alvis Hermanis un Vladislavs Nastavševs, kuri strādā, balstoties uz formu. Ja viņi ierauga formu, ko var perfekti īstenot, un viņiem piemīt tāda estētiskā vērtība kā gaumes sajūta, kā arī amata prasme redzēt proporciju, tad viss ir fantastiski.

Cits gadījums ir tad, ja būvē dekorāciju – divas sienas, trīs krēsli... Reiz viens režisors man tieši tā arī pajokoja – kur ir atšķirība, ja tu uzliec uz skatuves krēslu un ja es to izdaru. No sākuma es nesapratu, bet viņš saka – ja tu uzliec, tad tā ir scenogrāfija, bet, ja es, tad tā nav. Tā arī bieži sanāk, ka uz skatuves ir vienkāršs iekārtojums, ko var izdarīt ikviens, kam ir sajūta par telpu. Un ir izrādes, kur tiešām nekas vairāk nav vajadzīgs.

Tu pretnostati scenogrāfiju un dekorāciju.

Scenogrāfija ir mākslas nozare, kas savu nosaukumu ieguva pagājušā gadsimta vidusdaļā kā patstāvīga vizuālās mākslas nozare, kas darbojas un dzīvo savu dzīvi teātrī un cieši saaužas ar iestudējuma idejisko domu, ar lugu. Tas nav stāsts par noformējumu un par milimetriem uz vienu vai otru pusi.

Svarīgās grūtības. Saruna ar scenogrāfu un režisoru Reini Suhanovu
Foto: DELFI

Kāda pazīstama kritiķe pēc šobrīd jau "Spēlmaņu nakts" balvām nominētās izrādes "Pazudušais dēls" noskatīšanās rakstīja, ka nav saprotams, kā viens režisors var uztaisīt sezonas labāko un arī sezonas sliktāko izrādi. Kāda ir tava attieksme pret kritiku un pret kritiķu piespriestiem apbalvojumiem?

Es ieskicēšu dažādus gadījumus, jo esmu pats piedzīvojis visus variantus. Kā scenogrāfs, kostīmu mākslinieks vai režisors esmu bijis iesaistīts tik daudz izrādēs, ka zinu, vienkārši zinu – dažreiz tiešām izrāde nepiedzimst, kā ķīmijas eksperimentā – sajaucot izcilus elementus var nebūt labs rezultāts. Kaut darīts viss iespējamais un process ir devis daudz. Un kritiķim, redzot visas sezonas izrādes rindā, tas ir viegli nolasāms, tad uz to var paskatīties racionāli no visām pusēm. Ir arī gadījumi, kad ir pilnīgi skaidrs, un to redz arī profesionālā vide, ka ir atrasta interesanta mākslas valoda, kāds jauns gājiens, pieeja kā skatīties, kā spēlēt, kā domāt par telpu, aktiermeistarību, formu, un tad dabūt to nepatīkamo cirtienu publiskajā telpā no kritiķa... Tas nokaitina, jo skatoties no iekšpuses recenzija šķiet pavirša un nominācijas nepiešķiršana tai vai citai izrādei netaisnīga, tad sāp visvairāk, par sevi un kolēģiem, tas arī izraisa publiskās diskusijas utt. ... Un, tad ir gadījumi, kad ir šī vieglā dvaša, viss notiek un tas tiešām ir pamanīts un novērtēts. Viss saslēdzas. Pārējais viss ir cilvēciskais faktors – es saprotu un redzu, vai nesaprotu un neredzu. Katram savs zināšanu, jutības un sapratnes līmenis. Tad vairs nav nozīmes vai tas ir kritiķis vai teātra skatītājs.

Tomēr kritiķi ir tāds kā katalizators, sevišķi tie, kuri ir "Spēlmaņu nakts" žūrijā – viņi redz pilnīgi visu, kas ir Latvijas teātros. Tā ir izcila lieta. Jo viņi redz kopkontekstu. Es nekad neredzu visas. Labā sezonā pusi. Tas savukārt nozīmē, ja kaut kas viņiem iekrīt acīs un pieķeras, tam noteikti ir kāds iemesls. No otras puses, pie šī milzīgā piesātinājuma var gadīties, ka kādreiz kaut kādai lietai vienkārši paslīd garām, pārbrauc pāri. Ieslēdzas bloķēšana.

Tad otrs aizvadītās sezonas iestudējums "Džeina Eira" piedzima vai nepiedzima? Kurš no šiem gadījumiem tas ir?

(Ilgi klusē – aut.). Nē, es neatbildēšu uz šo jautājumu. To tiešām tā arī var rakstīt, ka es uz šo jautājumu negribu atbildēt, jo šīs izrādes veidošanai un domai ir veltīts pārāk daudz laika, lai tagad varētu atbildēt vienā vai divās frāzēs. Esmu ar mieru ar cilvēku, kurš grib to saprast, kopā noskatīties izrādi, tad sarunāties, mēģināt to izstāstīt.

Varbūt kritika un balvas teātra mākslā nemaz nav vajadzīgas?

Droši vien. Bet mēs dzīvojam laikmetā, kad neprātīgi svarīgas ir publiskās attiecības, jo tādā veidā arī sabiedrībā mēs uzturam stāstu par to, ka māksla ir svarīga, ka teātrī notiek dažādi procesi, ka ir attīstība uz augšu. Tā ir psiholoģiska lieta. Ir pareizi, ka cilvēki vēlas balvas un šos novērtējumus. Tas ir līdzīgi kā sportā. Ja ir kaut kādi rezultāti, rodas sajūta, ka ir attīstība. Ja nav šīs novērtējuma zonas, tas var bloķēt attīstību.

Svarīgās grūtības. Saruna ar scenogrāfu un režisoru Reini Suhanovu
Foto: DELFI

Valmieras teātris pēdējās divas sezonas akcentējis tieši darbu ar jauniešu auditoriju. Vai, strādājot pie "Pazudušā dēla", tu arī domāji par vidusskolas vecuma jauniešiem, kam Blaumanis un šī luga ir jālasa obligātajā literatūrā?

Nē, noteikti nē. Ir tādi dramaturģijas materiāli, kas vienkārši ir būtiski. Man pašam "Pazudušais dēls" ir ļoti svarīgs darbs. Es redzēju, ka šajā brīdī trupā ir aktieri, kuri to var un grib nospēlēt. Šīs klasiskās lugas ir ļoti nepieciešamas, lai trupa augtu un attīstītos. Tāpat ir svarīgi, lai tiek skarti personiski jautājumi, par to, kā dzīvot šajā pasaulē.

Vai esi no tiem režisoriem, kas uzskata, ka galarezultātam ir svarīgs aktieru diskomforts?

Manuprāt, nevienam cilvēkam nevajadzētu likt justies diskomfortabli, lai panāktu rezultātu. Svarīga ir komandas tiekšanās uz vienu mērķi. Ja visi vienojas, ka uzdevumi ir sarežģīti, tad var ar tiem strādāt. Bet diskomforts... nē, noteikti nedrīkstētu tā būt. Diskomfortā pat nevar rasties nekas labs. Sarežģītībā, šķēršļos, grūtībās gan. Lai atrastu teātrī un mākslā jaunas lietas, sarežģītība un grūtības ir svarīgas. Tomēr ir vērtīgi tās saprast visai komandai kopā. Tad ir interesanti strādāt. Ja ir matemātisks nevienādojums, bet to ir interesanti atrisināt unikālā veidā, ir forši, ka ir komanda, ar ko to darīt kopā. Tad ir prieks par rezultātu. Taču, ja šis uzdevums ir jārisina, kamēr kāds tev sit ar naglainu dēli pa muguru, tas noteikti neko labu nenes.

Nesen Rīgā varēja noskatīties iestudējumu "Labie bērni", kas veidots ar svaigi Kultūras akadēmiju beigušajiem jaunajiem aktieriem. Protams, jūsu vecuma starpība nav tik liela, bet varbūt esi novērojis kādas iezīmes, ko šī jaunā aktieru paaudze ienesīs teātros. Ar ko viņi ir atšķirīgi?

Es ļoti ceru, ka tā ir liela brīvības sajūta un enerģija. Bet nevaru to arī ļoti stingri apgalvot, jo šī ir tikai pirmā aktieru paaudze, kas Kultūras akadēmijā iestājās jau tad, kad es to biju pabeidzis. Šie jaunie cilvēki ļoti veiksmīgi un ātri adaptējušies jaunajiem apstākļiem, tieši komunikācijā un lietu uztverē. Šī ir paaudze, kuras apzinātā dzīve veidojusies, vienmēr līdzās esot viedtālrunim, komunikācijai caur sociālajiem tīkliem. Tā ir piešprice, kas viņu uztveri par teātri padara ļoti brīvu. Mans piemērs ir izrādes "Labie bērni" auditorija, kas pārsvarā ir vidusskolēni, kuri izrādes laikā mēdz komentēt. Aktieri par to ir priecīgi, viņi visai brīvi ar to sadzīvo.

Vecākas paaudzes aktierus tas drīzāk varētu kaitināt.

Jā. Es pats, piemēram, neesmu pieradis, ka pasākumos kādam iezvanās telefons. Taču tā ir realitāte, ar kuru jāsadzīvo.

Svarīgās grūtības. Saruna ar scenogrāfu un režisoru Reini Suhanovu
Foto: Matīss Markovskis

Runājot par jaunās paaudzes audzināšanu, šā gada Valmieras vasaras teātra festivāls bija veltīts bērniem. Kādi ir secinājumi, kāds aug jaunais teātra skatītājs?

Mazie ir vienkārši fantastiski. Bērni un ģimenes, un vispār skatītājs Latvijā ir tik atvērts dažādām teātra formām. Mums kopā bija astoņas dažāda satura un sarežģītības pakāpes izrādes. Cik man izdevās redzēt publiku un parunāt ar kādu, visi bija tik... jā, atvērti. Tas laikam būs vislabākais vārds.

Vai esi ar mieru parunāt par savu un kolēģa Jāņa Znotiņa grupu "Sūdi"? Vai tomēr nodali rokenrolu un teātri?

Mierīgi varam parunāt.

Pēdējos gadus "Sūdus" var redzēt tikai "Positivus" festivālā. Šogad koncertā jūs bijāt īpaši dusmīgi, arī par tobrīd tikko sabiedrību satriekušajām "oligarhu sarunām". Vai šī kliedzošā, drosmīgā attieksme ir iespējama tāpēc, ka ar rokenrolu nepelnāt naudu, vai tomēr kaut ko līdzīgu redzi arī uz teātra skatuves, piemēram, kādā politiskā iestudējumā?

Tas ir tieši tāpēc – mēs ar to nepelnām naudu. Mēs neprasām naudu un neesam nopērkami. Mūs gan panki droši vien pie sevis neņemtu. Mēs pat pie viņiem "neierakstāmies" ar savu pieeju brīvībai. Tas vienmēr ir bijis mūsu nosacījums – ja kopā nevarētu pacelt enerģiju, tad mums nav ko uz rokmūzikas skatuves meklēt. "Sūdi" ir arī iekšējs protests pret izlaizīto popmūzikas vidi, kur tiek mierīgi atspēlēti koncerti un radīti hiti, netērējot sevi. Bet rokmūzika nav par sevis netērēšanu. Tā ir par milzīgu enerģijas apmaiņu, par to, ka tiek kliegts par to, kas ir aktuāls, par to, kas sāp. Grupa "Sūdi" nav jaukie zēni no Kandavas puķu laukiem, kas dzied par mīlestību. Jā, mēs kliedzam par nejēdzībām. Savukārt grupas nosaukums, par ko varbūt kāds apmulst, tieši tāpēc ir tāds – tas izslēdz kritiku par formu, bet tai pašā laikā aizved pie saknes. Tu nomēslo lauku, un tikai tad kaut kas var augt. Destruktīvajam elementam vienmēr ir jābūt blakus.

Tad, atgriežoties pie politiskā teātra, tādu izrādi kā Gata Šmita "Kārkli" no tevis nesagaidīsim?

Nē, nekādā gadījumā. Teātrī mani tas neinteresē. Festivālā koncerts ir daļa no visa muzikālā kompleksa. Tā ir mirkļa lieta, un dzīvē dusmas arī ir mirklis. Ja to iekonservē teātrī, tad, pēc manas sajūtas, tas ir nepareizi. Tas vairs nebūtu pa īstam. Tad šīs dusmas tiek noslīpētas, ar tām tiek manipulēts. Rokkoncertā viss ir dzīvi un pa īstam. Ja neesi patiess, tad auditorija to uzreiz jūt.

Svarīgās grūtības. Saruna ar scenogrāfu un režisoru Reini Suhanovu
Foto: DELFI