‘Teātra Suflē’ - par ko dziedās Ineses Galantes Jenūfa LNO

Jauno iestudējumu LNO direktors Andrejs Žagars aicinājis veidot čehu māksliniekus –Bratislavas operas galveno diriģentu Jaroslavu Kizlinku, Čehijas Nacionālā operas teātra vadītāju un režisoru Jirži Nekvasilu un scenogrāfu, kostīmu mākslinieku Danielu Dvoržāku, kuri pērn šo pašu operu iestudējuši arī Īrijas operā Dublinā. Galvenajās lomās redzēsim Inesi Galanti, Ditu Kalniņu (Jenūfa), Andžellu Gobu, Ievu Kepi (Atslēdzniece), Ivanu Šupeņiču, Oļegu Orlovu (Laca), Pavelu Černohu, Guntaru Ruņģi (Števa).

Lai uzzinātu ko vairāk par gaidāmo izrādi, radio NABA raidījuma „Teātra Suflē” veidotāji, uz sarunu aicināja Inesi Galanti.

„Teātra Suflē”: Sarunas iesākumā gribētu pavaicāt tādu vispusīgāku jautājumu. Jums pazīstamas Eiropas operas teātru aizkulises - prasības, kritēriji, darba tirgus, intrigas... vai Latvijas opera šajā ziņā ar kaut ko atšķiras?

Inese Galante: Es domāju, ka mums piemīt tas pats, kas piemīt jebkuram normālam teātrim. Gan intrigas, gan līmeņu dažādība. Cilvēks ir cilvēks un viņš nemainās, neskatoties uz to, kur viņš dzied. Eiropas operteātros vienkārši ir vairāk izplatīts konveijera princips, kur dziedātāji tiek paņemti uz konkrētu lomu, uz konkrētu termiņu. Tur nav tādas čomošanās. Vai tevi sauks arī otro un trešo reiz, tas būs atkarīgs no tā, vai tu būsi paticis, kurš ar tevi gribēs strādāt, vai balss atbildīs un tā tālāk. Cilvēki stāv rindā uz lomu. Rinda ir rinda, bet, pēc manām domām, ir mākslinieki, kurus nevar aizvietot.

Man patīk, ka teātri šodien cenšas sadarboties, būt dzīvā kontaktā un līdz ar to nerodas arī tāda naftalīna piegarša. Arī LNO aicina māksliniekus no pasaules teātriem, lai kaut ko jaunu piedāvātu mūsu skatītājiem. Varbūt piedāvātais uzvedums nav tas pats labākais un tas pats interesantākais un uzstājas arī tie, kas ir jau nogājuši no skatuves tur, Eiropā.... Mēs mēģinām notvert pasauli aiz astes un šad tad izmantojam to nemoderno, kas ir jau 30..., 40..., 50... gadus atpakaļ noņemts no skatuves tur. Bet, noskatoties to visu, varam arī secināt, ka ne tikai tas, ko mēs pērkam vai taisām no jauna, ir tas labākais.

Kāds būs šis iestudējums?

I.G.: Ļoti tradicionāls. Čehi izmanto 60-o gadu teātra piegājienu, kas drusciņ atgādina kino. Nav teatrāla plašuma. Viss ir ļoti attālināts, atsvešināts. Tajā pat laikā mūzika ļoti skaista. Ļoti sarežģīta, specifiska dziedātājiem, bet pats orķestris skan burvīgi. Orķestrim šajā operā pieder galvenā loma.. Bet dziedātājam te jābūt matemātiķim. Te nepietiek ar to, ka mūziku vienkārši izjūti, kā visās pārējās operās, pie kurām esmu pieradusi. Esmu turējusies pie principa – pēc iespējas tālāk no modernās mūzikas, jo man vajag dvēseli, apgarojumu, kaut ko tādu, kas nāk dabiski, no sirds, kur var raudāt un smieties. Kaut gan ir cilvēki, kuri teikuši, ka klausījušies „Jenūfu” vienās asarās līdz pat pēdējam cēlienam. Es ceru, ka kaut kur, ja arī ne visus 3 cēlienus, cilvēkiem tā sirsniņa drusku papukstēs.

Operas komponists pēc dabas bijis traks, nevaldāms, ...pamatīgs dzērājs, kā es viņu saucu, čehu Musorgskis. Viņa mūzikā ir Stravinskis, Šostakovičs, Prokofjevs... viss, kas nav man tuvs ...un ...verisms, arī Čaikovskis, drusku Hačaturjans, Sensānss. Un viņš bija džezists. Tas viss kopā vienā tādā katlā. Jāsaka, ka „Jenūfu” vēl var uzskatīt par klasisku skaņdarbu, tas, kas seko pēc tam, kļūst aizvien drūmāks, traģiskāks un no operas pārvēršas par tādu kā muzikālu teātri, kas man ir pavisam svešs. Senā pagātnē Leipciga man piedāvāja noslēgt kontraktu un pirmo lomu tieši Jenūfu. Es teicu – ne mūžam! Tādas trakas lomas es nedziedu. Nu, ko lai saka, es vienkārši gribēju pamēģināt, vai es to varu un vai tas ir pareizi, ka tik konservatīvi turos tikai pie Verdi, Pučini, Doniceti un tā tālāk. Tā bija tāda avantūra. Man atcēlās iestudējums Skotijas operā, kur bija jādzied Verdi „Masku ballē” un, skaidrs, ka priekšroku būtu devusi Verdi.

Par ko stāsta „Jenūfa”?

I.G.: Darbība notiek 19.gs., mazā, ļoti nabadzīgā miestiņā, kur dzīvo pēc senām tradīcijām... Ja meitenei ir piedzimis bērns un viņa ir bez vīra, neviens neaplaudē arī šodien. Bet tolaik tas bija vēl traģiskāk šai meitenei, jo viņai vairs nebija nākotnes. Bet šajā stāstā vistraģiskākais ir tas, ka Jenufas audžu māte uzņemas Dieva lomu un noslīcina viņas astoņas dienas veco bērnu. Abi mīlnieki ir jauni un skaisti. Viņš dzer, ir bagāts un lepns par to. Visas apkārtnes meitenes viņu grib. Tas pats, kas šodien, bet, paldies dievam vai nē, līdzās ir arī otrs džeks, kurš viņu mīl jau no bērna kājas. Ne pārāk glīts, bet ļoti nopietns, es domāju arī garlaicīgs. Pēc tās visas drāmas meitenei nekas vairāk dzīvē nav atlicis, un viņa ir ar mieru viņu apprecēt un pazust no šīs pilsētiņas.

Pirms komponists ķērās pie „Jenūfas”, viņam nomira dēls, ļoti maziņš puisītis, bet „Jenūfas” sacerēšanas laikā uz nāves gultas gulēja viņa meita, jaunava, pieaugusi meitenīte. Smuka, mīļa. Viņai bija tuberkuloze, katra diena viņai bija kā dāvana un viņa lūdza tētim – papucīt, nospēlē man, lūdzu, šodien, ko tu sacerēji, jo es līdz beigām nenodzīvošu. Katru dienu viņš rakstīja un sēdēja pēc tam pie gultiņas, un spēlēja priekšā un dziedāja. Viņš pat pierakstīja visus vaidus, visu, ko dzirdēja. Meitenīte nomira, tā arī nesagaidījusi operas finālu. Es domāju, ar tādu asiņainu savu sirsniņu, viņš arī radījis savas operas tik drūmas, traģiskas, bet „Jenūfa” tomēr beidzas pozitīvi – neskatoties ne uz ko, epilogā abi jaunieši, rokās saķērušies, aiziet uz jaunu, uz citu pasauli. Vai tā ir sapņu pasaule vai tā ir reāla, to nezin neviens.

Pašā sākumā dziedāt bija ļoti grūti, tur nāk tādi teksti... Arī čehu valoda nav pārāk pateicīga dziedāšanai. Paši čehi atzīst, ka vieglāk dziedāt itāļu gabalus un itāļu valodā.

Bet jūs dziedat čehu...

I.G.: Bet mēs dziedāsim čehu, jā. Un mums ir viens pasniedzējs - koncertmeistars, teiksim tā, tirāns un diktators, bet es viņu mīlu vairāk nekā visus pārējos. Viņš ir super profesionālis, kurš, ziniet, (iesmejas) kā zem mikroskopa visu pieraksta, dresē mūs kā zvērus.

Cik daudz šī opera tiek dziedāta pasaulē patlaban?

I.G.: Ļoti populāra. Dīvainā kārtā, -ļoti populāra. Es domāju, vēl „Katja Kabanova” un „Makropoluss” diezgan populāras.

Kādas ir Jūsu prognozes, kā šī izrāde aizies pie mums?

I.G.: Šajā sezonā ir paredzētas astoņas izrādes. Dziedātājam šī opera nav veselīga, jo daudz tur ir jākliedz. Es dziedāšu pirmajās divās izrādēs un jūnijā, operas festivālā abās „Jenūfas” izrādēs. Es ceru, ka Jenūfa kļūs par vienu no manām mīļākajām lomām. Man vēl jāatrod šis tas, lai šī loma sāktu vibrēt. Vēl pārāk esmu aizņemta ar diriģenta roku un visiem pārējiem norādījumiem, bet ceru, ka loma būs dzīva.

Pēc abām pirmizrādēm Jūs dosieties uz...

I.G.: Es palikšu šeit vēl uz „Bohēmu”, mācīšos to, kas man jādzied vēlāk un tad braukšu uz mājām, uz Diseldorfu. Un tad no turienes uz trim/četrām dienām došos uz Tallinu, dziedāt „Pīķa dāmu”. Tad es braukšu uz Minheni, tad vēl kaut kur un vēl kaut kur. Martā es atkal atgriezīšos šeit, tad došos uz Londonu... tā tas laiks iet. Bet galvenais- mācīties. Mācīties uz priekšu.

Paldies, ka atradāt priekš mums laiku un lai Jums izdodas visi plāni.

I.G.: Paldies un lai visiem arī izdodas viņu plāni. Es domāju, ka visiem jauniešiem ir ļoti daudz plānu, daudz enerģijas ... Visu nevar dabūt, bet nu vismaz kādu pusi no tā var. Tikai darbs, sistemātisks darbs, vergu darbs rod arī rezultātus pie tā, kas jau ir dots no Dieva. Un mīlestību, bet neaizrauties par daudz. Kad iemīlas, tad aizmirst sevi, aizmirst studijas un.... plānus (smaida).