‘Teātra Suflē’ - par vardarbību pret sievieti

Inga Alsiņa: Šo lugu ir rakstījusi žurnāliste un visi notikumi, kas tajā tiek atspoguļoti, ir patiesi. Viņa pati ir tos salikusi kopā un apaudzējusi ar sarunām. Kaut arī luga veidota par notikumiem Zviedrijā, mēs to pārcēlām uz Latviju: Rīgu un Daugavpili. Jo, ja darbība risinātos Zviedrijā, skatītāji domātu - nu, jā, uz mums tas neattiecas. Skaitļi un fakti, kas tiek minēti izrādē, ir reāla Latvijas statistika.

Teātra Suflē: Kā tu pati jūties pēc pirmizrādes?

I.A.: Šobrīd es jūtos nedaudz nestabili. Patiesībā es esmu nevis nobijusies, bet es un mēs visi raugāmies, kā publika uztver šo vardarbības tēmu. Es, personīgi, domāju kā būs, jo cilvēkiem pašiem ir tik daudz problēmu, ka nav ne mazākās vēlēšanās iedziļināties vēl citās negācijās. Ģenerālmēģinājumā un pirmizrādē gan bija teicami skatītāji.

Kādā ziņā teicami: varēja just viņu reakciju?

I.A.: Jā, varēja just, ka viņi izrādē ir iedziļinājušies, piedalās. Izrādes beigās tiek dots krīzes centra Skalbes telefons numurs, ja kāds ir cietis no vardarbības un ir nepieciešama palīdzība. Bija daži skatītāji, kas izvilka pildspalvu un pierakstīja. Es gan nezinu, vai tas būs noderīgs pašiem sev, draugiem vai paziņām. Līdz ar to domāju, ka mums jau ir pirmie panākumi, un izrāde nostrādā.

Izrādē, paralēli darbībai uz skatuves, tiek demonstrētas multfilmas un atskaņota mūzika no tām...

I.A.: Visā izrādē ir it kā trīs paralēli stāsti – iet multenes, ir bērni, kurus spēlē tie paši aktieri, kuri tad arī pārtop par pieaugušajiem un atkal par bērniem. Brīžiem tas notiek ļoti dinamiski. Mūzika no multenēm ir kā līdzeklis, lai paspilgtinātu bērnības tēmu, radītu atmosfēru.

Mēģinājumu procesā aktieri vairākkārt tikās ar psihologiem.

I.A.: Režisore Māra Ķimele viņus uzaicināja, lai mēs, aktieri, varētu izprast vardarbības – pāri darītāja un upura mehānismu: kā tas darbojas, un kurš ir it kā vainīgais, jo vienmēr gribas kādu vainot. Bet, kā izrādās, rezultātā neviens nav vainīgas, vai arī abi divi ir vainīgi, jo gan upurim, gan pāri darītājam kaut kādā ziņā kaut kas ir izdevīgs, viens no otra barojas. Tas skan dīvaini, jo nav jau normāli, ja sieviete tiek piekauta, bet ļoti daudzas arī atzīst, ka kaut kādā veidā no tā viņām ir kāda izdevība, kaut kāda motivācija, kas meklējama gandrīz vai zemapziņā…

Cik bieži mēģinājumu periodā notika šādas tikšanās ar psihologiem? Kā tās noritēja – bija lekcijas, jūs uzdevāt jautājumus?

I.A.: Katrs psihologs pie mums viesojās vienu reizi. Tās vairāk bija kā sarunas, ar jautājumiem, atbildēm. Interesanti vērot, ka ir viena tēma, bet trīs psihologi to interpretē pilnīgi atšķirīgi. Viena psiholoģe arī teica, ka paši psihologi savā starpā nekad nav spējīgi vienoties par pielietojamo metožu pareizumu, kā tas ir citās zinātnēs. Katram psihologam ir sava pieeja: vieni pacienta problēmu aplūko caur psiholoģijas prizmu, citi - caur filosofiju, citi vēl kaut kā…

Vai vardarbība divu cilvēku starpā, tavuprāt, ir atrisināma problēma?

I.A.: Ir atrisināma, ja partneri apzinās to un grib tikt galā.

Vai ir aktuāla arī sievietes vardarbība pret vīrieti?

I.A.: Darbinieki no krīzes centra teica, ka ir bijuši gadījumi, ka pie viņiem ierodas arī vīrieši. Procentuāli gan šādi gadījumi ir maz un nav tik aktuāli, kā vardarbība pret sievietēm. Atšķiras arī tautības. Teiksim, krievietes ir daudz emocionālākas, bet viņas neuztver to tik sakāpināti, vieglāk pašas tiek galā un mazāk meklē palīdzību. Latvietes ir vairāk intravertas, kautrīgas un katru problēmu sevī ļoti dziļi pārdzīvo.

Tava varone ir žurnāliste. Cik liela izrādes kontekstā tam ir nozīme?

I.A.: Manā lomā tas izsaka gandrīz visu. Profesija iespaido raksturu, vai arī konkrēts raksturs izvēlas attiecīgu profesiju. Žurnālistiem ir jābūt ļoti elastīgiem, ātri jāreaģē, jāpārstrādā informāciju. Jāspēj noformulēt sava doma, jāuztaisa sensācija, kur viņas varbūt nemaz nav… Mēģinājumu procesa laikā es apmeklēju “Rīgas Balss” redakciju, kaut arī izrādē mana darba vieta netiek atspoguļota, bet man pašai bija būtiski zināt, izjust žurnālistikas atmosfēru. Domāju, ka es varētu būt žurnāliste, pat gribētu būt.

Šī tev ir otrā izrāde JRT?

I.A.: Jā. Pirmā bija pie Viestura Kairiša “Skroderdienās Silmačos” -Pindacīša. Es tur ielecu Aurēlijas Anužītes vietā.

Vai jau ir zināmas tavas nākamās lomas?

I.A.: Nākamā pirmizrāde ir 12.oktobrī – „Latviešu stāsti” Alvja Hermaņa režijā. Man šķiet, ka tas būs ļoti interesanti. Mēs - katrs no aktieriem - esam mūsu izvēlēts kāds cilvēks, kura dzīvesstāsts mums licies interesants. Izrādē mēs par viņu izstāstam.

Materiālu sagatavoja Renāte Bāliņa.