Par oriģināldramaturģiju Latvijā, jauno lugu rakstītājiem un to, cik viņi ir pieprasīti mūsu teātros, "Delfi Kultūra" uz sarunu aicināja dramaturgu un režisoru, kā arī Latvijas Kultūras akadēmijas dramaturģijas kursa vadītāju Lauri Gundaru.
Kāpēc šoreiz izvēlējāties iestudēt gados jauna, nepieredzējuša autora darbu?
Rūdolfa lugā ir tas, kas pietrūkst daudziem jaunajiem dramaturgiem - viņi neraksta par sava vecuma cilvēkiem, par to, ko vislabāk pazīst. Tāpēc Rūdolfam tas sanāk patiesi. Es pazīstu daudzus jaunos dramaturgus, un nevaru saprast, kāpēc viņi savos darbos izvēlas runāt par kaut ko pašiem nepazīstamu, par veciem cilvēkiem, piemēram. Ir svarīgi, lai autors saprot savus varoņus, lai tie viņam izdotos dzīvi un patiesi. Tad tas interesēs arī tavu skatītāju.
Kultūras akadēmijā jūs esat dramaturģijas kursa vadītājs. Vai nav tā, ka dramaturgam savā specialitātē Latvijā nav viegli atrast darbu?
Ja no kursa paliek trīs rakstoši dramaturgi, tas ir daudz. Tālāk te jārunā par to, vai šī jaunā autora darbs ir nepieciešams mūsu teātru repertuāram. Vai viņam būs, tā sakot, bāzes vieta. Bet ar tām bāzēm ir švaki. Labi, ka šobrīd ir "Dirty Deal Teatro" un Ģertrūdes ielas teātris, kas sadarbojas ar jaunajiem dramaturgiem, jo "lielie" teātri viņus lielākoties pieklājīgi ignorē. Mazo teātru produktivitātes piemēru mēs redzam Rasas Bugavičutes un Elmāra Seņkova izrādēs, Jānis Balodis sadarbojas ar Valteru Sīli. Turklāt Jānis ir unikāls ar to, ka viņš, kopš pirmskara laika, ir pirmais teātra dramaturgs. Viņš ir pieņemts "Dirty Deal" teātrī par dramaturgu. Tas ir pirmais asniņš, kad teātris saprot, ka viņiem vajag vienu cilvēku, kurš ir tehniskais dramaturgs, kurš, piemēram, dejas izrādēs var piestrādāt pie satura. Teātra dramaturgs nav kāda persona, kas staigā pa pļaviņu un sacer lugu. Nezinu, varbūt literāti ir tādi. Teātra dramaturgs ir tas, kurš pārzina dramaturģijas likumsakarības un palīdz izveidot iespējami trāpīgu, jaudīgu iestudējumu.
Bet tomēr pamatā ir lugas. Kāpēc lielajos teātros tik maz iestudē jauno autoru darbus?
Acīmredzot, ka viņiem nav tās ticībās, ka mūsējie var izdarīt ne sliktāk. Mums ir pārāk daudz aizspriedumu. "Nē, nu ko tad viņš tur uzrakstīs?" Tas ir tāds mazas sabiedrības piegājiens, ka visi visu jau zina pirms tam. "Tur jau nekas nesanāks!" Bet tu jau nemaz neesi viņam pajautājis. Apbrīnojami ir arī gadījumi, kad jaunā dramaturga luga tiek ļoti veiksmīgi iestudēta, bet nekāda tālāka sadarbība ar viņu nenotiek. Teātri var lielīties un teikt, redz, cik daudz mums repertuārā ir nacionālās dramaturģijas, bet lielākoties tā ir aprobēta klasika, ko tad nu dažnedāžadi kropļo jeb interpretē: nevaru teikt, ka šādā veidā tiek veicināts process.
Par dažiem no tā sauktajiem lielajiem teātriem vienkārši ir jābrīnās. Cilvēki tur, apkārt griezdamies, meklē dažnedažādas citzemju lugas, ņem un pārstrādā literatūras darbus, kaut arī vienkāršāk to būtu pasūtīt pie saviem autoriem.
Teātrim ir vajadzīga garantija, ka izrādi apmeklēs. Tāpēc tiek iestudēts, piemēram, Dailes teātrī Mārtins Makdona.
Ja mēs veicinātu mūsu "makdonas", būt ne sliktāk. Veicinātu ar ieinteresētību. Es negribu izķidāt konkrētas izrādes, bet mēs varam paskatīties un dažbrīd brīnīties - kāda garantija tev bija iestudēt šo citzemju gabalu? Iegrūsta nenormāla nauda, bet izrāde parādīta tikai piecas reizes. Tur bija kādā garantija, ka tavam skatītājam to vajadzēs? Vai tavs skatītājs vispār zina, kas tas par "makdonu"? "Vai, nenostrādāja...", neuzrunāja skatītāju, un atkal ārpusē tiek meklēts cits gabals, ko iestudēt. Bet piemērs ar "Latgola.lv", kur ņemts mūsu pašu materiāls... Nevar vien beigt spēlēt, papildus izrādes, zāle pilna. Kāpēc? Un te nav runa par izklaidi. Tas ir stāsts par mums pašiem. Arī Rūdolfa gabals ir stāsts par mums pašiem. Skatītājs vēlas to redzēt, un tātad teātris var to piedāvāt.
Bet varbūt mūsu dramaturgiem vajadzētu būt pašiem mazliet labākiem menedžeriem un paredzēt, kas varētu interesēt lielos teātrus?
Dramaturgam jau neviens nevar aizliegt rakstīt lugas un tad staigāt apkārt un meklēt adresātu. Taču, piemēram, viena mana luga ir uzvarējusi Nacionālā teātra konkursā, bet joprojām nav iestudēta, un nebūs arī, šķiet. Tad jautājums, kāpēc es to rakstīju? Teātris neuzskata, ka mans stāsts būtu jāiestudē pat, ja tas ir uzvarējis konkursā. Sekojoši: varbūt vajadzētu strādāt no otras puses - teātris saka, mēs zinām, ko gribam iestudēt. Lūdzu, uzrakstiet lugu. Bet, ja teātris nezina, ko vēlas rādīt skatītājiem? Risinājums būtu ideju konkurss, tomēr es varu minēt vairākus piemērus, kad forši pieteikumi ir aizgājuši līdz teātrim - teātri klusē. Tad var tikai minēt, vai viņi nejūt to, kāda būs izrāde, vai tā autora deguns nepatīk? Es lāgā nezinu gadījumu, kad teātris pēc pieteikuma būtu pasūtījis lugu. Tas ir ļoti dīvaini. Manuprāt, tieši tā vajadzētu darboties sistēmai - ir laba ideja, mēs to iestudēsim. Varbūt, lai labāk to realizētu, ir jāpieslēdz vēl kāds profesionālis. Kā jau teicu iepriekš, pirmie soļi ir sperti. Mazajos teātros tas sāk darboties, bet kāpēc "lielie" to nevarētu darīt, nezinu. Tagad iznāk, ka oriģināldramaturģijas "poligoni" lielākoties ir nevalstiskie teātri, kuri - jāuzsver, netiek valsts dotēti. Paši uz savu risku. Bet, ja riskē, tad taču te uzskatāmi redzams, ka jaunie tic "sava materiāla" būtiskajai nepieciešamībai.
Iespējams, ir vajadzīgs laiks? Lielie teātri pamanīs, ka mazajos kāds autors sevi ir pierādījis, un aicinās rakstīt lugas?
Skatoties no šībrīža situācijas - labākajā gadījumā mazajās zālēs, baidīdamies, ka lielās netiks piepildītas. Vienu piemēru varu minēt - tas ir jauno dramaturgu un Seņkova "Gals" Nacionālajā teātrī. Jā, izrāde ir taisīta mazajai zālei, bet kāpēc ko tādu nevarētu iestudēt lielajā? Analoģijas jau nav tālu jāmeklē. Es neidealizēju padomju laikus, tomēr atceramies Priedes, Gulbja vai Putniņa lugas, kas mierīgi piepildīja lielās zāles. Vai tad partijas komiteja piespieda tās skatīties? Nē, taču. Bija ļoti konkrēts pasūtījums, bet dramaturgs, kas pamatā ir tehniska profesija, to izpildīja. Autori arī ļoti labi zināja, ko teātris grib, un skatītāji labi zināja, kurš dramaturgs sadarbojas ar konkrēto teātri.
Šobrīd problēma ir producēšanas posmā, sajūta, ka teātri nepazīst savu skatītāju, neuzticas tiem, nemitīgi strādājot aprobētas repertuāra aizgaldos. Šķiet, nav skaidrs savs virziens. Neskatoties uz to, mums ir viens izņēmums. Viens ideāls producents mums ir. Tas ir Alvis Hermanis, kas tiešām reāli zina, ko viņa teātra skatītājiem vajag. Bet pārējie valsts teātri, saņemot dotācijas, rāmi gozējas, izrāvienus repertuārā saistot lielākoties ar kādiem citzemju brīnumiem.
Lai gan tieši tiem, kas saņem valsts naudu, būtu jāatbalsta mūsu jaunie dramaturgi.
Tieši tāpēc būtu jārīko dotāciju konkurss. Piemēram, katrus trīs gadus mēs izsludinām dotāciju konkursu un visi teātri iesniedz savas stratēģiskās koncepcijas. Neatkarīgi, Nacionālais, Dailes, Liepājas vai "Dirty Deal" teātris. Pēkšņi izrādīsies, ka pēdējam ir skaidrāks skatījums par repertuāru vai vērtīgāka sadarbība ar mūsu autoriem. Es labi saprotu, ka valsts teātru īpašnieks ir pati valsts, un viņus īpaši neinteresē tie, kas strādā pēc citas īpašuma formas noteikumiem. Tāpēc, ja mēs tā ļoti godīgi uz to skatāmies, šeit ir darbs Konkurences padomei. Ja mazie teātri tiešām saņemtu kaut nelielu, garantētu - jāuzsver, valsts atbalstu un varētu uzturēt savu trupu, tad pēc pāris gadiem "lielie" teātri saķertu galvas un domātu - ko mums tagad darīt? Skatītāji sāk pārplūst uz citām zālēm.
Bet mums taču ir Dramaturgu ģilde. Varbūt tai vajadzētu vairāk aizstāvēt jauno dramaturgu vietu mūsu teātrī?
Pagājušajā gadā Dramaturgu ģilde iesniedza Kultūras ministrijai ļoti labu projektu, kā efektīvi atbalstīt nacionālo dramaturģiju. Turklāt teātriem tas neparedzēja nekādus riskus. Kā jūs domājat, kāda bija ministrijas atbilde? Nē. Runa bija par 20 tūkstošiem latu. Manuprāt, tā nav liela summa nacionālās dramaturģijas atbalstam.
Ja mēs salīdzinām, piemēram, ar kino. Ne ar latviešu kino, jo tur pie esošā finansējuma saskatīt sistēmu ir grūti, bet ņemsim par piemēru dāņus. Vienu gadu viņi sev uzstādīja mērķi - kas ir jāizdara, lai mūsu kino pēc kaut kā izskatītos? Lielāko daļu finansējuma, kas tika atvēlēts kino, viņi virzīja scenāriju izstrādāšanai. Divu gadu laikā dāņu kino uzziedēja tā, ka tagad to pazīst visā pasaulē. Tas ir tas, ko pie esošiem cilvēku apjomiem mēs varētu droši izdarīt arī mūsu teātrī. Tikai ja teātriem pašiem būtu drosme uz to parakstīties. Šobrīd mēs varam runāt par atsevišķiem piemēriem. Tas pats Nacionālais teātris ir uzsācis "koķetēt" ar jaunajiem autoriem, bet runāt par sistēmu šeit vēl nebūt nevar. Ļoti gribētos, lai tas strādātu, lai teātros rādītu mūsu pašu autoru darbus. Jo skatītājs taču ir mūsu pašu. Un pieķeru, ka man pat neērti šo uzstādījumu atgādināt mūsu Kultūras ministrijai. Neērti, ka tas jādara.
Foto: ieskats "Minga rēgi" mēģinājuma procesā