Herberta Bergera talants ir spēja mākslā pārdomāti un precīzi nostādīt strupceļā vispārpieņemtos tradicionālos morāles un estētiskos uzskatus. Kaut arī dzīvē Bergers tomēr bija pat vecmodīgs un satīriķis–morālists, savā mākslā viņš pārstāv pašu radikālāko, uz absurda robežas esošo, māksliniecisko grotesku. Smieklīgos sižetus un paradoksus viņš atrod tur, kur tos gaida vismazāk – kad saduras sadzīviskais ar šausmīgo. Pats autors daļu no savām lugām dēvē par “ļaunajām” lugām (tā sauc arī vienu no lugu krājumiem “Ļaunās lugas” – Böse Stücke, 1979). Ļaunās, jo tās parāda cilvēku, kad viņš ir nokļuvis situācijā, kad viņš ir visvairāk neaizsargāts no saviem dusmu uzplūdiem, kas viņu no ikdienišķās garlaicīgās dzīves pēkšņi iemetis bīstamajā, bet ļoti kārdinošajā ļaunumā. Bergera daiļrades smiekli – tie ir smiekli, kas tiek smieti uz bezdibeņa malas. Patiesībā Bergera varoņi ar to arī ir smieklīgi, ka viņi ir vienādi naivi un uzticīgi kā labdarībā, tā grēkā. Tie ir dabas bērni, kas neko nezina par morāles normām un aizliegumiem, kaut arī iemesti civilizācijas un mūsdienu sabiedrībā.
“Vēl viens Džeksons” ir viens no labākajiem Bergera darbiem, kur autoram raksturīgā problemātika paslēpta aiz bulvāru, situāciju komēdijas ārējā ietērpa. Luga ar lieliem panākumiem gājusi uz Eiropas skatuvēm, bet – tāda ir Bergera likteņa lielākā ironija – toreiz nevienam nezināmais autors šo lugu pārdeva, to parakstot ar angļu pseidonīmu.” (Mihails Rudņickis)