"Man ir patiešām grūti atbildēt uz šo jautājumu," vaicāts, ko viņam nozīmē 16. marts, atklāj Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš. Jau vairāk nekā piecus gadus viņš uz skatuves paša izlolotajā izrādē "Vectēvs" skaidro dažādos Otrā pasaules kara šķautņu cilvēcīgos aspektus, cenšoties attēlot karavīru motivācijas, dodoties uz fronti.
Aktieris stāsta, ka ir "tipiskais latvietis", kura viens vectēvs karoja sarkanarmijas, bet otrs - nacistiskās Vācijas pusē. Šajā tipiskā latvieša situācijā ir neiespējami meklēt kādu pareizo pusi, taču ir iespējams cilvēcīgi skaidrot, kas notika katra karā iesaistītā prātā.
"Pareizu vēsturi uzrakstīt nav iespējams. Nav iespējams, jo tad kopā jāsaliek tūkstošiem un miljoniem stāstu," uzskata Daudziņš.
Personiskais stāsts - pazudušais vectēvs
"Labu laiku mani nelika mierā doma par latviešu karavīriem, notikumiem tajā laikā. Mums teātrī bija sargs, kurš kara laikā bija dienējis kādā vācu ātrās reaģēšanas vienībā Kurzemē. Viņš bija ļoti labs stāstnieks. Vakaros pēc izrādēm mēs ar viņu runājām par karu, par gūstu, par deportācijām un Sibīriju.
Domāju, ka varbūt iespējams atrast kādu veidu, kā par to runāt vai, mazākais, radīt vismaz pietiekami pretrunīgu stāstu par šo tēmu. Ierosināju šo ideju Alvim Hermanim, viņu tā ieinteresēja, un mēs sākām meklēt dažādos virzienos dažādus cilvēkus," izrādes tapšanas sākumu ieskicē aktieris.
Lai veidotu savu, kā pats atzīst - nebūt ne vienīgo un pareizo, vēstures versiju, viņš devās arī uz Valsts arhīvu, Okupācijas un Kara muzejiem uz Latviešu dokumentācijas centru, lai ļoti kritiski iepazītos ar Latvijas teritorijā notikušajām tiesu prāvām pēc kara, kurās cilvēki apsūdzēti par dalību masu slepkavībās.
"Vai viņi ir vainīgi, mums ir grūti spriest, ņemot vērā to laiku tiesas procesus un to objektivitāti, bet, protams, tāds daudzums ebreju paši bedrēs neielēca," stāsta Daudziņš. Tomēr tā ir vēsture, kuru veido skaitļi, bet cilvēcīgā atklāšanai bija nepieciešami stāsti.
Foto: Jānis Deinats
"Zināmā mērā šī meklēšana bija saistīta arī ar manu pazudušo vectēvu. Par viņu zināms bija tas, ka viņš bija mobilizēts armijā. Kāds kaut ko teica par partizāniem, bet nekas skaidrs nebija. Arhīvi bija gana slepeni, un mūsu ģimenei nebija tāda pieeja, lai varētu tā vienkārši palūgt šīs lietas paskatīties. Bet es sapratu, ka man tas jāizdara līdz galam un varbūt es kaut ko atrodu.
Un es atradu. Es atradu to, ka viņš patiešām ir bijis Ratiņa brigādē[i], kas bāzējās pie Lubānas un tad devās izlūkgājienos, apgādājot ar informāciju sarkano armiju.
Viņš gāja bojā apšaudē pie vienām mājām, kā izrādās, netālu no Ogres upes. Tur bijis šucmaņu[ii] slēpnis vai kas tamlīdzīgs, un bijusi apšaude. No pieciem trīs izglābās un viens no viņiem pēc tam uz mazas lapiņas ar zilu zīmulīti četros teikumos uzrakstīja tādu kā atskaiti.
Tur ir minēts, ka vienības komandieris Augusts Savickis ir kritis apšaudē ar policistiem. Viss. Bet pietiekami daudz, vairāk nekā bija zināms līdz tam, visus šos garos gadus. Tas beidzās ar to, ka ar brāli aizbraucām uz turieni un uzlikām pieminekli. Tāds ir mans personīgais stāsts," stāsta Daudziņš.
Pārliecināts nacists un sarkanarmietis ar motīvu
Lai izrādē atklātu tos apstākļus, kādos cilvēki nonāca kara ritenī, bija nepieciešams izpētīt tādu cilvēku, kā pazudušā vectēva domāšanu, rīcību un motīvus, norāda izrādes "Vectēvs" idejas autors.
Viņš norāda, ka gribējis saprast, kādēļ cilvēki iesaistās karā, kādēļ nedezertē. "Mani interesēja iespējami daudzie motīvi, kāpēc cilvēks tur ir, un tāpēc pirmais cilvēks, ar kuru es runāju, bija līdzīgs savā liktenī manam vectēvam."
Pirmais no Viļa Daudziņa intervētajiem bija kāds padomju drošības dienesta ģenerālis, kurš partizāniem pievienojās kā 14 gadus vecs Balvu apkārtnes puika. "Mani interesēja motīvi, kas gan viņam lika nostāties vienā vai otrā pusē, jo ir viena vara, kas pārņem valsti, un ir otra vara. Kur ir izvēle? Izvēle, protams, ir ļoti vienkārša, vienkārša kā trīskapeika - šucmaņi nošāva viņa brāli," stāsta aktieris.
"Viņa tēvu arestēja it kā par aizdomām, ka viņš ir sadarbojies ar padomju varu, un viņš, puika, palika viens pats mājās ar sieviešiem. Visi lauku darbi un viss pārējais uz viņu - situācija ir šaušalīga.
Kad 1942. gada naktī atnāca partizāni, radās cerība. Tā bija viņa motivācija, un es tam ticu. Pavisam cita lieta jau par to, ko viņš dara vēlāk, augdams lielāks, bet motīvi, kāpēc viņš sākumā izvēlas šo vienu pusi, man ir pilnīgi skaidri. Ja nošautu manu brāli, es izvēlētos iet pie tiem, kuri ir pret tiem, kuri nošāva manu brāli."
Foto: Jānis Deinats
Pēc šī cilvēka satikšanas bijis nepieciešams stāsts "no otras puses". Tādu ieteicis kāds bijušais kolēģis, turklāt izrādījies, ka šis vīrs joprojām ir ne tikai pārliecināts nacionālists, bet pat nacists. "Viņš bija cilvēks, kurš ir pārliecināts, ka tas ko Ādolfa Hitlera vadītie spēki darīja, bija pareizi, un, ka viņi ir lielās žīdu sazvērestības upuri," satikto kara veterānu apraksta Daudziņš.
Viņš bijis cilvēks ar nelaimīgu dzīvi, jo kā tāds vientuļais kareivis joprojām cīnījies pret apkārt esošajiem sarkanajiem, kurus viņš redzējis sev visapkārt. "Tā cīņa bija ļoti cieša un nepārprotama - viņam bija ļoti žurnālu un avīžu izgriezumi, kasetes angļu valodā, vairāki nacistu karogi, bet pie sienām bildes ar labākajiem pilotiem un zemūdeņu kapteiņiem - vācu asiem.
Viņš veltīja savu dzīvi tam, lai pierādītu, ka tas, kā rīkojās vācu armija, nemaz nerunājot par leģionu, bija pareizi un derīgi. Man pēc tam vēsturnieki teica, ka tas ir retums, ka tādi nemēdz būt un pat apšaubīja, ka tādi vispār ir. Bet bija.
Viņš kā tipāžs bija ļoti krāšņs. Viņš nebija vidējais leģionārs vai vidējais karavīrs, bet ļoti precīzi parāda arī to stereotipisko domāšanu, kas piemīt vienai mūsu tautas daļai, pārmēru glorificējot un ceļot debesīs to, ko paveica nacistiskās Vācijas pusē karojošie karavīri. Tieši tāpēc viņš man bija nepieciešams kā tēls izrādē."
Jaunā Rīgas teātra aktieris uzskata, ka attiecībā uz leģionu veidošanu un cilvēku labprātīgo pievienošanos tam, ļoti efektīva bija Jozefa Gebelsa propagandas mašīna, taču tai bija arī krāšņs pamats - iepriekšējā okupācija un divas nedēļas pirms kara sākuma notikušās deportācijas.
"Ja nebūtu tās, viss izskatītos pavisam citādāk - tā ir atbilde, kāpēc to, kas pretojās vāciešiem bija tikai 800, kamēr to, kas aktīvi pretojās padomju varai pēc kara, bija vismaz 11 000. Pat manis pieminētais Vācijai simpatizējošais personāžs, atzina, ka, ja nebūtu deportācijas, pret vāciešiem, kad viņi nāktu iekšā vai tikai dotos cauri Latvijai, latvieši būtu cīnījušies ļoti aktīvi."
Skats uz gaļasmašīnu no malas
Veidojot izrādi "Vectēvs", kā trešais "varonis" tika uzrunāts cilvēks, kurš pabijis abās armijās un spējis ieraudzīt lietas no malas. Viņš Daudziņam atklājis, ka nav gājis karot ne pret krieviem, ne vāciešiem, bet atriebt savus izvestos radus. Tā nu viņš nonācis leģionā, vēlāk kritis gūstā un frontē no jauna nonācis jau sarkanās armijas rindās, turklāt pēdējos kara mēnešos pat kļuvis par tankistu un kara gaitas beidzis Berlīnē.
"Kaut kādā ziņā tas viņam ļāva palūkoties uz to gaļasmašīnu, uz to totālo cilvēcības iznīcināšanu no malas, un ieraudzīt kaut kādas likumsakarības un savu vietu tajā. Viņam izdevās saglabāt šo savu cilvēcību, kas visai izrādei iedeva kaut kādu vispārinājumu.
Izrāde, manuprāt, nav par dažādu skatupunktu sadursmi, bet par dzīvi vispār, ko mēs kā cilvēciskas būtnes darām viens ar otru un cik lielā mērā varam savu rīcību attaisnot ar to, ka ir bijusi tāda pavēle, un cik daudz tā ir mūsu pašu izvēle pat tādos kritiskos apstākļos kā karš," viņš stāsta.
Līdz ar to arī 16.marts Daudziņam raisot divējādas sajūtas. "Problēma gan ir tā, ka neviena forma nebija mūsējā. Kāpēc mēs visi tik brīnišķīgi varam pieslēgties notikumiem, kas notika 1919. gada 11.novembrī? Jo tie bija mūsu! Tur bija saulīte un trīs zvaigznītes uz cepures, un bija skaidrs, kas tas ir un priekš kam tas ir."
Foto: Jānis Deinats
Viņš norāda, ka būtu priecīgs, ja tā būtu kalendārā atzīmēta diena, kāda tā arī ir - ne svinama, un karavīri tiktu pieminēti Lestenē, kur lielākā daļa arī ir apglabāta.
"Bet šis jautājums ir grūts. Ja man kāds teiktu, ka vajag svinēt un vajag doties gājienā, man nebūtu, ko atbildēt šim cilvēkam.
Man šķiet nepareizs un nesimpatizē šis karogotais gājiens no baznīcas līdz Brīvības piemineklim. Ja kauju dalībnieki, kuru vairs nav daudz, noliek ziedus pie pieminekļa - brīnišķīgi, bet viss cits, kas tur notiek riņķī, ir grūti nosaucams par goda atdošanu šiem karavīriem.
Tajā pašā laikā es saprotu cilvēkus, īpaši šobrīd - Ukrainas notikumu kontekstā -, kuri uzskata, ka beidzot pasaulei ir iespējams paskaidrot, kāda iemesla dēļ šie karavīri karoja. Jo mūsu vēsture ir neizskaidrojama - Rietumeiropas pilsonim ir grūti paskaidrojams, kāpēc viena tautas daļa karoja kopā ar nacistiem, kas gan notika visās Eiropas zemēs, bet jo īpaši grūti paskaidrot, kāpēc tas tiek atzīmēts un kāpēc tā ir gandrīz vai svinama diena. Tad ir jāskaidro arī okupācija, kas notikusi pirms tam, jo to atzīst visi.
Tomēr ir abas šīs puses, kuru dēļ man ir ļoti grūti atbildēt," norāda Daudziņš.
Foto no izrādes "Vectēvs":
[i] Vienu no trim latviešu partizānu brigādēm Madonas un Lubānas mežos vadīja Pēteris Ratiņš, tajā bija aptuveni 100 cilvēki.
[ii] Kārtības dienests (Schutzmannschaften)
