Diemžēl Vijas Artmanes leģenda ar pašas mākslinieces rūpīgu mērķtiecību šajā monogrāfijā tiek brutāli sadragāta. Protams, nevienam cilvēkam nevar aizliegt rīcības brīvību demokrātiskā valstī. Pie tam šodien grāmatas raksta visi, kam nav slinkums, ir vai nav rakstītāja dotības. ...”tur bija tāda taciņa”, tad “tāda aciņa” un aciņai “tāds vāciņš”...Fricītis, Vijiņa, Anniņa, Runcītis, Totiņš... Mūžiņš, apaviņi, telpiņa, pustumsiņa, gumijiņa, klavierītes, seskādiņa un zakuskiņa... No deminutīviem un norādāmajiem vietniekvārdiem “tāds” un “tāda” teksts burtiski ņirb. Nemaz nerunājot par citām stila pērlēm. Nav jau noslēpums, ka no redaktora zīmuļa Artmane grāmatas sagatavošanas procesā vairījusies kā no spitālīgā.
Bet vēl lielāka vilšanās ir saistībā ar Vijas Artmanes personību. Ja vērtējam pēc šīs grāmatas, tad svarīgākais viņas dzīvē – būt priekšzīmīgai skolniecei gan uzvedībā, gan sekmēs, būt glīti saģērbtai un lai citi uz viņu skatītos laipnām acīm. Arī kolēģiem jāatbilst šiem priekšstatiem un jābūt priekšzīmīgiem. V.Artmane grāmatā pat apraksta, kā apzinīgi bakstījusi savas (Latvijas) delegācijas locekļus kādā kongresā, lai tie sēž rātni un negulšņā...
Monogrāfija sanākusi kā “tāds” stāsts par “tādu” blondīni – aktrisi, kurai lielāko gandarījumu sagādājusi glīta sapošanās un krāšņas tualetes, visu savu dzīvi iedalot pirms un pēc “kad biju liela, slavena aktrise”.
Nereti intervijās Vija Artmane uzsvērusi, ka neviens par viņu grāmatu nevar uzrakstīt. Tikai viņa pati. Laikam jau Vijas Artmanes kā izcilas aktrises mērogi paliks tikai filmu kadros un mazkvalitatīvos, fragmentāros TV ierakstos. Viņai pašai tas šķiet mazsvarīgi. Bet, ņemot vērā, ka viņa ir mūsu visu dārgums, tauta tomēr varētu vēlēties par aktrises mūžu un dzīvi lomās izlasīt ko vairāk. Jo tāda mēroga zvaigznes Latvijā piedzimst labi, ja tikai reizi gadsimtā...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
