Pirmajā vakarā izrādes centrā bija Elza Leimane. Negaidīti balets "Pie zilās Donavas" ar mīlas trīsstūri, kurā ir arī Vīnes dejotāja Franciska, šķita stāsts tieši par šo dejotāju, kura uz mirkli apjauš īstas jūtas un piedzīvo īstas emocijas. Pirmkārt, Elzas Leimanes Franciska ir talantīga aktrise un aristokrāte, kuru no mākslas un sabiedrības krējuma sadzīves rutīnas izsit romantiskā satikšanās ar komponistu Franci.

Artūra Sokolova atveidotais jaunais komponists Francis pilnīgi noteikti ir saderīgāks pārī ar vienkāršo meiteni – Jolantas Lubējas Anneli. Bet pie Franciskas viņu acīmredzot piesaista aktrises personība un glaimo Vīnes dejotājas izrādītās simpātijas. Taču, kad abi aptver šķiršanās nenovēršamību (jo Franciska nav gatava atteikties no karjeras, kas iespējama tikai attiecībās ar grāfu), lielāka traģēdija tā ir Franciskai. Elza Leimane šo epizodi nospēlē tā, it kā viņa tajā brīdī būtu spiesta atteikties gan no mākslas, gan no mīlestības. Šī sieviete apzinās, kādi upuri ir nesti, lai viņa spētu sevi realizēt mākslā un viņa ļoti labi saprot, ko nozīmē mīlestības sāpes.

Skatuves kustībā un mīmikā Elza Leimane pārdomājusi katru Franciskas galvas pagriezienu, smaidu un acu skatu, slīpējusi katru griezienu un soli, un viņai ir interesanti sekot. Taču pirmizrādes vakarā šķita, ka iestudējumā kāds stipri iekrampējies un tam neļauj brīvi elpot un lidot gaidītajā Johana Štrausa valšu vieglumā.

Vīnes torte cepuru kārbā. Baleta 'Pie zilās Donavas' recenzija
Foto: Publicitātes foto

Šis "kāds"– ļaunais otrajā vakarā bija pazudis un nu pa īstam varēja novērtēt, kāpēc vispār ir jēga atjaunot senos klasikas iestudējumus. Tajos iespējams mirdzēt mūsu baletam šodien. Artistiskas un dejā pārliecinošas bija abas otrās pirmizrādes galvenās dejotājas – Jūlija Brauere burtiski izlidoja Anneli, Baiba Kokina izdejoja un izvirpuļoja Franciskas partiju. Un starp abām baleta solistēm iznesīgs, pārsteidzoši harmonisks un atturīgi elegants bija Raimonda Martinova Francis.

Ja pirmajā vakarā man izrāde kopumā šķita pārāk skaista, pārāk salda un pārāk cakaina, tad otrajā izdevās pieslēgties šiem mūsdienās tomēr tik dīvainajiem klasiskā baleta spēles noteikumiem. Pamatā tas bija iespējams, pateicoties Jūlijas Braueres vieglajam dejas solim un meitenīgajam ēteriskumam, kad šķita, aiz muguras lēcienā, krustā savēzējot pēdiņas, redzami fejas spārni. Tas ir tāds vieglums, kādu var iedomāties mākslinieka iedvesmas materializāciju. Galu galā tieši Annele ir tā, kas Franci stāsta finālā iedvesmo jaunām kompozīcijām.

Savukārt Baiba Kokina Franciskas lomā rada priekšstatu par sievišķīgu, skaistu un ļoti talantīgu dejotāju, kura ar vislielāko prieku izdzīvo visas savas piruetes un arabeskas. Viņai Francis ir tikai maza, mīļa aizraušanās, kādas māksliniekiem nereti noder jaunai iedvesmai, jaunai lomai, jaunai emociju krāsu gammai, ko lietot mākslas tēlu radīšanai. Epizodē, kurā Franciskai jāizšķiras – turpināt attiecības ar Franci vai viņas karjeras nodrošinātāju Grāfu, Baibas Kokinas Franciska komponista zaudējumu pieņem gluži kā atsacīšanos no vienkārši mīļas rotaļlietas. Šajā sastāvā lielāka drāma mīlas trīsstūrī acīmredzot ir Raimonda Martinova Francim. Viņš šķiet gana dzīves pieredzējis vīrietis, kurš zina attiecību cenu un novērtē Anneles atgriešanos savās rokās. Tā arī emocionāli un skaisti beidzas šī baleta iestudējums.

Vīnes torte cepuru kārbā. Baleta 'Pie zilās Donavas' recenzija
Foto: Publicitātes foto

Otrajā vakarā aizdomājos arī par to, cik tomēr svarīgi saglabāt mūsu pašu tradīcijas un pieminēt šī baleta horeogrāfes Helēnas Tangijevas-Birznieces 110. dzimšanas dienu. Vienīgi attiecībā uz Grāfa lomu radās šaubas, vai jaunajā iestudējumā bijis labākais iespējamais variants absolūti staigājamu lomu iedot talanta un spēka briedumā esošajam Ringolda Žigim. Viņam gan lomu izdodas izstaigāt ar pašcieņu un paveco ūsaino grāfu nekariķēt. Tādējādi arī Franciskai tiek atstāta pašcieņas iespēja – jo ar šādu kungu būt kopā nevar būt nekāda nelaime.

Var novēlēt, lai šis iestudējums būtu skatītāju mīlēts, lai repertuārā tiktu dejots regulāri. Taču patiešām tas tiks novērtēts tad, ja arī izpildījuma kvalitāte būs atbilstoša. Bet tas ir īsts riņķa dancis – lai būtu kvalitāte, balets ir jādejo regulāri. Un sava klātbūtne uz skatuves ik ainā jāattaisno gan otrā plāna solistiem, gan kordebaletam. Lai skatītājam neatliktu laika analizēt, kāpēc Anneles dzimšanas dienā torte ar svecītēm ir iebāzta cepuru kārbā, un kā iespējams no "mazas pilsētiņas Donavas krastā" gaismas ātrumā nonākt Vīnē, lai jau sveiktu Francisku pēc nodejotas izrādes. Taču no otras puses – ja izrādē piedalās tik lieliskas dejotājas kā Jūlija Brauere un Baiba Kokina, manis pēc – tā varētu būt kaut telefona grāmata. Es tik un tā skatītos, KĀ šīs mākslinieces dejo un izdzīvo to, ko mēdz saukt par baleta brīnumu.