Par Latvijas Universitātes Zinātņu un tehnikas vēstures muzeja mēneša priekšmetu jūlijā izvēlēts 163 gadus sens lakša (Allium ursinum) herbārija eksemplārs, kas ievākts 1851. gadā Sāremā salā, Igaunijā. Herbārijs nāk no Rīgas dabaspētnieku biedrības (Naturforscher Verein zu Riga) senajām kolekcijām, portālam Māja&Dārzs vēsta LU Vēstures muzeja vadītāja Aija Fedorova. Latvijas Botāniķu biedrība laksi izvirzījusi par šī gada augu.
Laksis ir sīpola radinieks, senāk saukts arī par kazu ķiploku, jo jaunie dzinumi, stublājs un lapas smaržo pēc ķiplokiem. Tulkojot no latīņu valodas, auga nosaukums nozīmē "lāču sīpols". Lakši sastopami savvaļā ēnainos, dabiskos platlapju mežos un krūmājos upju ielejās, vecos parkos. Aug grupās, nereti veido lielas audzes. Daudzgadīgie augi ir 15-40 cm augsti, tiem ir gareni, slaidi 2-4 cm gari sīpoli. Stumbrs stāvs. Lapas 2 lancetiskas, kas pakāpeniski sašaurinās, nedaudz īsākas par stumbru ar 3-5 cm platu plātni. Ziedi balti, ziedu čemurs ciešs, pušķveida vai lodveida, zied maijā, jūnijā.
Latvijā laksis ir reta, īpaši aizsargājama suga (atrasta Moricsalā, Dundagā, Ķemeros, Daugavas, Abavas ielejās), kas iekļauta Latvijas Sarkanajā grāmatā. Ja gadās atrast laksi savvaļā, atcerieties, ka to plūkt, griezt vai rakt savvaļā ir aizliegts.
Latvijas teritorijā vecākais ievāktais lakša jeb mežloka herbārijs un LU Bioloģijas muzeja kolekcijā ir datēts ar 1901. gada 12. jūniju. To netālu no Ķemeriem, Kaķiera ezera ziemeļaustrumu krastā vācis Vladislavs Roterts. LU Botānikas muzeja Latvijas herbārijā (Herbarium Latvicum) glabājas vairāk par desmit seniem lakša herbārija eksemplāriem, skaidro Fedorova.
LU Botānikas muzejs, kas atrodas Bioloģijas fakultātē, Kronvalda bulvārī 4, apmeklējams, iepriekš piesakoties pa tālruni 67034877 vai 27852990 (muzeja vadītājai Irēnai Bergai) darba dienās.
