No pusdienām līdz pirmajai pieredzei
Lai arī sarunā ar ''Tavs Dārzs'' sparģeļu audzētājs Dvaits noliedza, ka būtu viens no ievērojamākajiem sparģeļu audzētājiem Latvijā, gribētos tomēr atzīt, ka ir gan, jo kurš katrs neuzdrošinās uzsākt kaut ko pavisam svešu, turklāt visai riskantu nodarbi. Visa sākums meklējams ciemošanās reizēs pie kāda sena drauga Gotlandē, pie kura pavasarī vienmēr mielojies ar svaigi vārītiem sparģeļiem. Vārds pa vārdam un pēc daudziem sadarbības un viesošanās gadiem arī pašam Dvaitam radās doma sparģeļus pamēģināt izaudzēt pašam. Un tā 2014. gada rudenī kopā ar sievastēvu Juri, kuram pieder zeme Kalnienā, tika nolemts pamēģināt iestādīt apmēram vienu hektāru sparģeļu. Te nu saimnieks lielu paldies saka sparģeļu audzētajiem no Gotlandes, kuri ļoti labprāt dalījās un joprojām dalās ar savu pieredzi.
2015. gada pavasarī Kalnienā tika iestādīti 22 000 sparģeļu stādi, šogad plantācijas ir papildinātas un klāt nākuši vēl 40 000 sparģeļu stādu, starp tiem arī baltie sparģeļi, kas būs kas neredzētāks arī pie mums.
Specifiskie sparģeļi
Varētu domāt, ka ar sparģeļiem ir tik vienkārši kā ar jebkuriem citiem dārzeņiem – iesēj, iestādi un tik gaidi ražu, taču sparģeļi ir krietni cimperlīgāki. Dvaits skaidro, ka pats sparģeļus audzē no jau trīsgadīgiem stādiem, kas atceļo no Holandes. Taču ar to viss nebeidzas. Pēc agrās iestādīšanas vēl seko ilgs darbs un laika posms, līdz vispār var tikt pie kārotās ražas. Kā skaidro sparģeļu audzētājs, divi gadi ir pats minimums no iestādīšanas brīža, kad var gaidīt ražu. Sparģeļiem jāļauj augt divi un pat vairāki gadi. Tātad tie stādi, kas šogad iestādīti, savus darba augļus atrādīs vien pēc diviem, trim un pat četriem gadiem. Turklāt bez pašas stādīšanas sparģeļu audzēšana prasa pacietību ravēšanā, tāpat neiztrūkstoša ir mēslošana, savukārt kaitēkļi gan nav novēroti kā traucēkļi audzēšanas procesā.
Lai labāk izprastu sparģeļu specifiku, vērts iepazīties ar netipisko sakņu sistēmu, kas raksturīga sparģeļiem. Tiem saknes ir kā resni bumbuļaugi, kas augsnē aug horizontāli un no kuriem aug papildus saknes, kā rezultātā pēc dažiem gadiem augs tiek izgrūsts virs zemes. Tajā pat laikā saknes aug un izplatās arī apļveidīgi uz visām pusēm. Tievās papildus saknes ir jūtīgas, kas ir viens no iemesliem, kāpēc sparģeļu stādus ir tik grūti pārvietot vai sadalīt.
Dabiski sparģeļi ir zaļi, bet dzinumi tiek "izbalināti", apklājot tos ar augsni. Tieši apklāšana ar augsni ir tas, kas rada atšķirību starp zaļajiem un baltajiem sparģeļiem, jo no sākuma visi sparģeļi ir zaļi. Piemēram, šķirnes, kas Vācijā vai Nīderlandē tiek audzētas kā baltie sparģeļi, Zviedrijā tiek audzētas kā zaļie sparģeļi. Sparģeļu audzētājiem būtiskākā atšķirība ir tā, ka zaļos sparģeļus ir vieglāk novākt nekā baltos, tomēr raža ir mazāka un tie ir arī uzņēmīgāki pret salu, vēju un insektiem. Savukārt patērētājiem vienīgā atšķirība starp zaļajiem un baltajiem sparģeļiem ir tikai garšas un tradīciju jautājumā.
Vaicāts, vai ar šķirņu dažādību aizrāvušies arī Kalnienas pusē, saimnieks atzīst, ka dažādas izmēģinātas un vēl dažas jaunas iestādītas, taču šķirnes, kas būtu izcili piemērota ziemeļu valstīm, nav. Audzētājs atzīst – jo tuvāk ziemeļiem, jo neprognozējamāka ir sparģeļu audzēšana. Piemēram, šis pavasaris Kalnienas sparģeļu audzētājiem ir ne tas veiksmīgākais – ilgais sals un siltuma kavēšanās sparģeļus nosaldēja, un tikai tie, kas auguši zem plēves, veiksmīgi pārdzīvojuši vēsumu un nu sniedz pavasarīgo ražu.
Lai arī sparģeļi nav tie biežāk sastopamie sakņu dārza iemītnieki, saimnieks atzīst, ka ar katru gadu latvieši tos iepazīst arvien labāk. Vieni pagaidām tikai baudot, citi jau pamanījušies tos izaudzēt savā piemājas dārziņā. Lai vai kā, nekas nav neiespējams un pat sparģeļi var visai labi justies mūsu lauku ārēs.
Foto ieskats sparģeļu saimniecībā:
