Hurmu jeb ebenkoku dzimtene meklējama Āzijā – Ķīnā, kur tieši pašlaik norit aktīvs darbs pie sulīgo augļu novākšanas.
Hurmām ir dažādas šķirnes, tāpēc mēdz atšķirties ne tikai augļu krāsa, bet arī to garša. Dažiem augļiem ir plānāka miziņa, citiem biezāka, bet vēl dažām šķirnēm ir neparasta smarža. Piemēram, melnā hurma jeb diospyros digyna, kas nāk no Meksikas, smaržo un garšo pēc šokolādes pudiņa, bet velvetābols jeb diospyros discolor, kas nāk no Filipīnām, garšo pēc ābola un banāna. Vairāk par hurmas šķirnēm un paveidiem lasiet šeit. Savukārt gadījumā, ja interesējies par to, vai eksotisko augļu koku var izaudzēt arī Latvijā, vairāk informāciju par to var uzzināt šeit.
Ļoti iecienīts kārums ir arī žāvētā hurma. Ar tās žāvēšanu aizraujas Ķīnas austrumos, Zaozhuangā, vēsta aaģentūra "Zuma Press". Hurmas tiek rūpīgi sarindotas uz lauka, lai tās žūtu dabiskos apstākļos. Tāpat tiek izmantotas arī citas žāvēšanas metodes, kurās var iegūt gardas un žāvētas dažāda biezuma hurmu ripiņas.
Hurmas ir ļoti veselīgi augļi, kas ir bagātīgs ogļhidrātu avots un satur daudz šķiedrvielu. Tā ir noderīga ne tikai imunitātes stiprināšanai, bet arī tās iesaka ēst cilvēkiem, kas sirgst ar sirds un asinsvadu saslimšanām. Lai arī cik veselīgs auglis tas būtu, hurmas var kaitēt pašsajūtai. Hurma satur tanīnus, kas ir atbildīgi par tās īpaši savelkošo garšu. Jo zaļāka hurma – jo vairāk tanīnu ir tajā. Kā "Viņas Veselība" skaidroja uzture speciāliste Līga Balode, tanīni kuņģī reaģē ar kuņģa sulu un veido lipīgu masu, kas savieno auga nesagremojamās daļas – šķiedrvielas, miziņas, sēkliņas vienā "klucī" un spēj aizsprostot gremošanas sistēmu. Šī iemesla dēļ speciāliste iesaka hurmas ēst ar mēru. Vairāk par hurmu labajām un ne tik labajām īpašībām, kā arī to, kāpēc tās var kaitēt dzīvniekiem, vari izlasīt šajā rakstā.
Lūk, neliels ieskats košo augļu novākšanas procesā dažādos Ķīnas reģionos:
