Rīsu (Oryza) izcelsme meklējama Austrumāzijā un šis kultūraugs cilvēkiem zināms jau daudzus tūkstošus gadu. Audzēšanai pārsvarā tiek izmantoti sējas jeb Āzijas rīsi (Oryza sativa) un Āfrikas rīsi (Oryza glaberrima). Tomēr ir vēl ļoti daudz rīsu veidu. Rīsu audzēšana ir visai rūpīgs process, jo katru gadu nelielais stādiņš jāstāda no jauna. Tie vislabāk aug karstā un mitrā klimatā, tāpēc lielākoties rīsi tiek audzēti Āzijā.
Lai rīsi augtu, tiem nepieciešami pārpludināti lauki, jo tādā veidā augam izveidojas izturīga sakne, kas nodrošina to ar visām nepieciešamajām barības vielām, lai varētu attīstīties nelielie graudiņi. Rīsu plantācijas parasti tiek ierīkotas tā, lai augi būtu labi drenēti, bet tajā pašā laikā – lai ūdeni varētu ātri nolaist.
Rīsus parasti sēj agrā pavasarī. Pēc tam nelielos stādiņus stāda zemē. Augšana parasti ilgst trīs mēnešus. Nelielo stādu pārstādīšana zemē notiek 20-80 dienas pēc tam, kad sēklas iesētas – laiks atkarīgs no konkrētās rīsu šķirnes, jo dažas izaug ātri, bet citas lēni. Stādīšanas laikā drenāžas tiek nosusinātas un uz laukiem ir neliels ūdens daudzums, kas sniedzas līdz rīsu stādu pirmajām lapiņām.
Rīsiem augot, tie izstiepjas, sāk ziedēt sīkiem ziediņiem, no kuriem pēc tam attīstās rīsu graudi. Kad rīsi ir gatavi novākšanai, to lauki tiek pilnībā nosusināti un zemei ļauj izkalt. No zaļojošām rīsu oāzēm tie pārvēršas par zeltainu graudaugu lauku, kas tā vien gaida, kad rīsi tiks novākti. Pēc tam rīsi tiek kulti un izlobīti no čauliņām.
Ik gadu pasaulē tiek novākti vairāk nekā 700 miljoni tonnu rīsu (2015. gadā 749 miljoni tonnu). Starp lielākajām audzētājvalstīm ir Ķīna, Indija, Indonēzija, Vjetnama, Taizeme, Bangladeša un Mjanmara. Šajās valstīs tieši rīsi ir arī galvenais pārtikas produkts, kas tiek gatavots kā pamatēdienos, tā desertos un dažādos citos izstrādājumos.
Raksta tapšanā izmantota informācija no Nationalgeographic.com, Faostat.fao.org, Irri.org.
