Ja dārzā atvēl vietu vēlu ziedošajām ziemcietēm, iespējams panākt krāsu bagātību līdz pat pirmajam salam. Zeltslotiņu un rudbekiju dzeltenais, dāliju un asteru ziedu krāsu variācijas, viršu un miķelīšu sārti violetais rudenī dārzu padara neatkārtojami krāšņu.
Vasaras beigās ziedošās ziemcietes
Pirmie, kas dārzā vēsta par rudens tuvošanos ir skarainie flokši (Phlox paniculata) – ziemciete, kas reiz bija sastopama vai katrā lauku sētā, un kuras nosaukums "flokši" dažam labam kalpo par sinonīmu vārdam "puķes". Skaraino flokšu šķirņu un krāsu bagātība ar katru gadu pieaug, tāpēc šai pasakaini smaržojošajai vecmāmiņu puķei noteikti vajadzētu atrast vietu dārzā starp citām ziemcietēm vai graudzālēm. Veiksmīgi sakombinējot vairākas šķirnes, var panākt, ka flokši zied nepārtraukti no jūlija beigām līdz septembrim.
Lielākā daļa vēlo ziedētāju ir samērā garas vai pat ļoti slaidas. Taču līdz ar flokšiem ziedēšanu sāk lielziedu platpulkstenīte (Platycodon grandiflorus), kurai ir visai neliels augums, bet kura ziedēšanas laikā ir tikpat izskatīga. Īpaši efektīgi ir platpukstenītes ziedu pumpuri. Pakāpeniski piebriestot tie atgādina mazus baloniņus, kas, ziedam uzplaukstot, pārsprāgst. Platpukstenītes ziedu krāsa variē no baltas līdz rozā, no viegli violetas līdz koši zilai, un tās iederēsies gan akmeņdārzā gan ziemciešu dobēs.
Vasaras beigās sāk ziedēt un līdz pat septembrim zied vēl viena no vēlīnajām ziedētājam – plakanā zilpodze (Eryngium planum). Zilpodze no lapu rozetes veido stingrus sudrabaini zilpelēkus dzinumus, uz kuriem izvietotas dadžiem līdzīgas, jūras zilas, olveidīgas ziedkopas. Karstuma un sausuma izturīga, ar savu neparasto krāsojumu un izskatu zilpodze būs lielisks papildinājums dārzam, un labi kontrastēs ar maigajām un liellapainajām ziemcietēm.
Krastkaņepes (Eupatorium) ir vasaras nogalē ziedošs patīkami smaržojošs nektāraugs, kas veido garus dzinumus ar sārti rozā ziedkopām galos. Lielā krastkaņepe (Euhatorium cannabium) var sasniegt pat divu metru augstumu, daudz no tās neatpaliek arī plankumainā krastkaņepe (Euhatorium maculatum). Garā auguma, dziļās un plašās sakņu sistēmas dēļ tā būtu stādāma nomaļāk no pārējām ziemcietēm, taču dēļ tās apbrīnojamās spējas – sapulcināt visas apkārtnes tauriņus vienuviet, būtu vērts atrast tai vietu dārzā. It īpaši, ja izvēlas jaunākas šķirnes ar zemāku augumu, košāku ziedu krāsu un krāsainiem dzinumiem.
Latvijā mazāk zināmas, bet pēdējā laikā arvien lielāku popularitāti ir ieguvušas Japānas anemones. Šīs puķes izcelsme meklējama Ķīnā, no kurienes Hubejas anemone (Anemone hypehensis), pirms gadu tūkstošiem nonākusi Japānā, iegūstot Japānas anemones nosaukumu – Anemone hypehensis var. japonica. Selekcionāri, izmantojot dažādus kultivārus, ir radījuši vairākas hibrīdas šķirnes, kas bieži vien arī tiek dēvētas par Japānas anemonēm. Katrā ziņā, lai kādu nosaukumu audzētāji savam stādam ir izvēlējušies, šīs rudenī ziedošās anemones ir vērts stādīt dārzā. Virs to cerveidīgā lapojuma, kas ir pietiekami izskatīgs visu vasaru, augusta beigās izveidojas slaidi ziedkāti, kuros izkārtoti balti un rozā, Daugavas vizbulim līdzīgi ziedi. Japānas anemones zied no augusta vidus līdz septembra sākumam, virs lapu rozetes veidojot ažūru ziedu mākonīti, un labi izskatās gan bariņā vienas pašas, gan kopā ar citām ziemcietēm.
Rudenī ziedošās ziemcietes
Drūmās rudens dienās sauli dārzā ienes rudens margrietiņas – spriganās rudbekijas un kautrīgās helēnijas. No rudbekijām vislielāko popularitāti ir iemantojusi Salivena rudbekijas (Rudbeckia fulgida var. Sullivantii) šķirne 'Goldsturm', taču arī citas rudbekiju sugas un šķirnes labi piestāv rudens dārzam. Viegli audzējamas ir mirdzošās rudbekijas (Rudbeckia fulgida), kas iederēsies visāda veida apstādījumos, īpaši publiskajos. Fona stādījumiem noderēs gara auguma rudbekijas – spožās rudbekijas (Rudbeckia nitida) un šķeltlapu rudbekijas (Rudbeckia laciniata). Var gadīties, ka, vienreiz dārzā iestādīta, jūs atkārtoti iepriecinās viengadīgā pūkainā rudbekija (Rudbeckia hirta), kas dažkārt turpina ziedēt arī nākamajā un aiznākamajā gadā.
It kā neuzkrītošas un tai pat laikā labi pamanāmas ir rudens helēnijas (Helenium autumnale). Tās, stādītas grupās, iederēsies ziemciešu dobēs, un to vienkāršie dzeltenie un sarkanbrūnie ziediņi iepriecinās gan patstāvīgos dārza iemītniekus – bites un tauriņus, gan ikvienu, kas dosies tām garām. Vairums helēniju šķirņu zied augustā, septembrī. Taču to ziedēšanas laiku sekmīgi var pagarināt pat par mēnesi, regulāri izlaužot (izgriežot) centrālos izziedējušos ziedus. Helēnijas tad veido arvien jaunus sāndzinumus, kas turpina ziedēt vēl un vēl.
Ne pārāk populāras, bet pietiekami izteiksmīgas ir sudrabsveces (Cimicifuga). Arī šīs ir vienas no augstajām, vēlu ziedošajām ziemcietēm, kas labi iederas ziemciešu dobēs un jauktajos stādījumos. To slaidās baltās ziedkopas patiesi atgādina sveces, kas tumšajos rudens vakaros izceļas starp citiem augiem. No sudrabsvecēm dārzos tiek stādītas vairākas sugas: Daurijas sudrabsvece (Cimicifuga dahurica), ķekarainā sudrabsvece (Cimicifuga racemosa), zarainā sudrabsvece (Cimicifuga ramosa), aveņlapu sudrabsvece (Cimicifuga rubifolia) un vienkāršā sudrabsvece (Cimicifuga simplicifolia). Tām ir radītas arī šķirnes ar tumšu – brūnu, purpurkrāsas lapojumu.
Izskatīgais laimiņš (Sedum spectabile) un parastā čīkstene (Sedum thelepium) ir vienas ģints divi augi ar atšķirīgiem nosaukumiem latviešu valodā, kaut arī nezinātājam paši augi izskatīsies ļoti līdzīgi. Abi šie augumā lielākie laimiņu ģints pārstāvji zied rudens pusē. Vispirms augustā ziedēšanu sāk izskatīgais laimiņš, un tad to septembrī pārtver čīkstenes, kas labvēlīgos laika apstākļos turpina ziedēt līdz pat oktobra beigām. Čīkstenes un laimiņa ziedkopas saglabā dekorativitāti arī ziemā, tāpēc tās ir iecienīts elements dārza dekorativitātes izcelšanai ziemas periodā. Gan vienam, gan otram augam ir izveidotas šķirnes ar dažādu ziedu un lapu krāsu.
Un, protams, reti kurš dārzs rudenī iztiks bez asterēm. Un šeit ir domātas ne tikai tās asteres, ko zinātniski pareizi sauc par Ķīnas asterēm (Callistephus chinensis), un kas dārzā aug tikai vienu gadu, bet arī ziemasteres, kas tautā tiek devētas par miķelīšiem. Pirmās dārzā parasti sāk ziedēt Jaunbeļgijas ziemasateres (Aster novi-belgii), un tad tām seko Jaunanglijas ziemasteres (Aster novae-angliae). Gan vienas, gan otras ir visai zināmas un atrodamas vai katrā dārzā. Taču no pazīstamākajām izskata ziņā neatpaliek arī virsāju ziemastere (Aster amellus), kas būs augumā zemāka, un spilvenveida ziemastere (Aster dumosus), kas būs daudz kuplāka. Rudenī zied arī sirdslapu (A. cardifolius), liellapu (A. macrophyllus) un laimiņlapu (A. sedifolius) ziemasteres, kuras iecienījuši tie dārzu veidotāji, kas dārzam vēlas piešķirt dabiskāku, savvaļai raksturīgāku izskatu.
Ja izvēlēsieties un iestādīsiet dārzā kaut vai dažas no iepriekšminētajām ziemcietēm, ar to vien jau jums izdosiet paildzināt ziedēšanas sezonu dārzā. Ja līdztekus ziemcietēm atradīsiet vietu arī rudenī ziedošajām gumpuķēm un sīpolpuķēm – dālijām, gadiolām, montbrēcijām un rudenī ziedošajām viengadīgajām puķēm – gazānijām, saulespuķēm, puķu tabakai, ja starp puķēm iestādīsiet graudzāles ar krāsainu lapojumu rudenī, piemēram, mūžzaļo pļavauzīti (Helictotrichon sempervirens), asziedu ciesu (Calamagrostis x acutiflora), Sibīrijas spodiopogoni (Spodiopogon sibericus) vai Niedru molīniju (Molinia carulea subsp. arundinacea), jūsu dārza krāsu palete rudenim tuvojoties tikai bagātināsies.
Augu dažādība un pareiza kopšana – tas ir pamats tam, lai jūsu dārzs rudenī būtu tikpat dekoratīvs un izskatīgs kā vasarā. Un ļoti iespējams, ka tas rudenī būs pat daudz interesantāks, nekā spējāt to iedomāties, plānojot un visu vasaru par to rūpējoties, jo dabai vienmēr ir noslēpts kāds negaidīts pārsteigums, ko tā mums atnes ar katru jaunu rītu. Lai izdodas to ieraudzīt!
