"Rāmavā ap Jāņiem bijušas tādas kā apmācības, kur stāstīts, kā audzēt ķiplokus. Esot nodibināta biedrība, kas mudina audzēt tos lielos apmēros, piedāvājot pat stādāmo materiālu. Mācībās stāstīts arī par ķiploku mehanizētu novākšanu. Lūdzu, uzrakstiet plašāk! Varbūt kāds zemnieks pats "atkodis", kā un ar ko tos labāk novākt? Kā tas viss notiek: kā audzē un novāc, kur realizē... Kur iegādāties kvalitatīvus ķiplokus stādīšanai?" vaicā Ieva Skrīveru novadā.

"Kā mehanizēti stāda un novāc ķiplokus? Vai iespējams sazināties ar audzētājiem, kuri izmanto šādu tehniku? jautā Vita Saulkrastu novadā.

Audzējot ķiplokus par vienu hektāru lielākā platībā, grūti iztikt ar roku darbu vien. Tādēļ Baltijas ķiploku audzētāju biedrība Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tirgū piedāvā spāņu firmas "JJ Broch" speciāli ķiploku audzēšanai konstruētu un ražotu tehniku.

Stādmateriāla sagatavošana

Kā zināms, ķiplokus pavairo veģetatīvi - ar daiviņām. Stādāmā materiāla patēriņš 1 hektāra apstādīšanai var sasniegt 800 - 1300 kg (atkarībā no daiviņu lieluma un attāluma starp rindām). Ķiploku galviņas jāsadala atsevišķās daiviņās. Spāņi šim nolūkam izgudrojuši speciālu mašīnu, kas stundas laikā tiek galā ar 500 - 1000 kg ķiploku - sadala daiviņās un sašķiro. Lai darbs veiktos ātrāk un ar mazākiem zudumiem, ķiplokgalviņas vispirms jāsasilda līdz +32 °C un šāda temperatūru jāuztur 48 stundas. Ne katrā saimniecībā to var nodrošināt. Atbirums šķirošanas un kalibrēšanas procesā var sasniegt pat 15 %, jo daļa daiviņu tiks mehāniski bojāta sadalīšanas procesā, bet, izmantojot vietējo stādāmo materiālu, būs inficēta ar patogēniem, invadēta ar ērcēm un nematodēm. Šādas daiviņas pēc šķirošanas vajadzētu kodināt ar fungicīdiem pret slimībām, bet pašlaik ķiplokiem Latvijā nav reģistrēta neviena kodne.

Sadalītās daiviņas iesaka iestādīt diennakts laikā, citādi tās žūst, zaudē svaru un citādi bojājas. Var mēģināt stādīt ar sīksīpolu sējmašīnām, bet jārēķinās, ka ķiplokiem nepieciešams lielāks stādīšanas un audzēšanas attālums nekā no sīksīpoliem audzētiem sīpoliem (ķiplokiem maksimālā biezība uz hektāru ir 220 000 augu, sīpoliem 350 000 - 750 000 augu). Sīksīpolu sējmašīnu nāksies pārregulēt, bet ne vienmēr tas ir iespējams.

Stādīšana

Minētā spāņu firma piedāvā speciāli ķiplokiem konstruētu 2 - 8 rindu stādāmo (to var aprīkot arī ar minerālmēslu kasti), kas ķiploku daiviņas izvieto 6 - 15 cm attālumā citu no citas ar 45 - 55 cm rindstarpu attālumu (ir arī dubultrindu modeļi).

Augu kopšanai (rindstarpu rušināšanai, mēslojuma izkliedēšanai un augu aizsardzības līdzekļu izsmidzināšanai) var izmantot saimniecībā esošo tehniku vai arī iegādāties specializēto kopšanas un mēslošanas tehniku, ko ražo itāļu kompānija "Badalini" (Latvijas lauksaimnieki jau iepazinuši un augstu vērtē šīs firmas augsnes frēzes un rušinātājus).

Ražas novākšana

Spāņi piedāvā divu veidu kombainus: tādus, kas augus izrok un sasien saišķos, un tādus, kas ķiplokiem tūlīt pēc izrakšanas apgriež lakstus, bet galviņas savāc maisos vai konteineros. Spānijā ķiploku saišķus vairākas dienas atstāj žāvēties atklātā laukā, bet Latvijas klimata apstākļos tas ir riskanti. Pie mums vairāk piemēroti kombaini, kas savāc jau apgrieztas galviņas. Pēc darbības principa tie nedaudz atgādina kāpostu kombainus - augu izrauj no augsnes un nogriež pazemes daļu.

Speciālās tehnikas ražotāji apgalvo, ka sīpolu kratītāji ķiplokus apdauza vairāk nekā kombaini. Un tā ir patiesība. Tomēr ASV ķiploku audzētāji ražu vāc tieši ar kratītājiem (tiesa, šādi novāktos ķiplokus galvenokārt pārstrādā pulverī, tāpēc to vizuālais izskats nav īpaši svarīgs).

Arī Latvijas saimniecībās sākumā ķiploku novākšanai varētu izmantot krietni lētākos Polijā ražotos sīpolu kratītājus (poļu firma "Krukowiak" tādus ražo pat vienas rindas novākšanai), bet vēlāk, saimniecībai attīstoties, iegādāties speciāli ķiploku novākšanai paredzētu kombainu.

Firma "JJ Broch" ražo arī tehniku ķiploku apstrādei pēc novākšanas (attīrīšanai no augsnes uz vibrējošiem galdiem un ar rotējošām birstēm), vakuuma tipa žāvētājus, nesadalītu galviņu un atsevišķo daiviņu šķirošanas līnijas vairākās frakcijās, kā arī daiviņu mizotājus.

Realizācija

Pirms uzsākt ķiploku audzēšanu lielākā platībā, jāzina, kam un kad tos varēs pārdot. Citās pasaules valstīs rūpnieciski audzētos ķiplokus galvenokārt realizē pārstrādes uzņēmumiem, kur tos mizo un kaltē. Audzētājiem tad nav jāraizējas par ķiploku ilgstošu uzglabāšanu, pietiek vien 6 - 8 stundas apžāvēt. Latvijā šādu uzņēmumu nav, gaļas pārstrādātāji izmanto ārzemēs ražotu ķiploku pulveri, tādēļ jārēķinās, ka ražu nāksies žāvēt vairākas nedēļas (ar piespiedu ventilāciju, kontrolējamā temperatūras režīmā) un uzglabāt kamerās ar regulējamu temperatūru un relatīvo gaisa mitrumu. Perspektīvs produkts ir mizotas ķiploku daiviņas, ārzemēs tās piedāvā gan kafejnīcām un restorāniem, gan sīkpaciņās lielveikalos. Šāda produkta ražošana palīdzētu mazināt ķiploku ražas zudumus uzglabāšanas laikā un veicinātu to patēriņu.

Cik tas maksā?

Protams, specializētā tehnika ir dārga, tādēļ ķiploku audzētājiem būtu vērts kooperēties un daļu darbu veikt kopīgiem spēkiem. Piemēram, viens daivotājs (iepriekš minētā jaudīgā mašīna, kas sadala ķiploku galviņas) droši vien spētu apkalpot visus Latvijas ķiploku audzētājus. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, Latvijā 2010. gadā ķiploku stādījumi kopā aizņēmuši vien 44 hektārus. Lai sagatavotu daiviņas šādai platībai, daivotājam (tāds maksā apmēram 17 000 eiro), strādājot 8 stundas diennaktī, būtu darbs divām nedēļām. Arī tehniku ķiploku apstrādei pirms realizācijas prātīgāk pirkt un izmantot kooperatīvam, nevis katram audzētājam atsevišķi.

Tā kā laika apstākļi mēdz būt mainīgi, stādāmo mašīnu gan katram vajadzētu savu (mazākais modelis, kas paredzēts stādīšanai divās rindās, maksā ap 6400 eiro). Novākšanas tehnika, mazākais vienrindu novācējs, maksā virs 21 000 eiro.

Tātad speciālās ķiploku tehnikas minimālās izmaksas orientējoši varētu būt ap 30 000 eiro (neierēķinot papildu aprīkojumu). Ja ražība ir 7 - 9 t/ha (ar kvalitatīvu stādmateriālu, pareizu audzēšanas tehnoloģiju un paredzēto tehniku tāda sasniegta atsevišķās saimniecībās Igaunijā un Lietuvā) un realizācijas cena apmēram 2,5 lati par kilogramu (iegūstot Ls 12500 - 17500 jeb 17007 - 24900 eiro no hektāra), tehnikas iegādes izmaksas varētu atpelnīt ar 1,5 - 2 hektāru ražu. Audzējot ķiplokus lielos apjomos, šāda tehnika varētu atmaksāties.

Baltijas ķiploku audzētāju biedrība ir gatava palīdzēt arī stādāmā materiāla iegādē, piemēram, pašlaik tā piedāvā piecas šķirnes, stādmateriāls audzēts no meristēmām, brīvs no vīrusiem un nematodēm. Tomēr, lai cik labas šķirnes un cik augsta šo ķiploku kvalitāte, tie maksā dārgi. BGGA mājas lapā cenas norādītas bez PVN, bet ar piegādi, tās variē atkarībā no ķiploku izmēra un pirkuma apjoma (pērkot ne mazāk par 1200 kilogramiem, viena kilograma cena ir 5,5 - 6,5 eiro). Tātad 1 ha apstādīšanai jāizdod aptuveni 6500 - 7800 eiro. Tas nozīmē, ka izvērst ķiploku audzēšanu lielos apjomos iespējams tikai pakāpeniski, ļoti prātīgi apsverot, kādā secībā veikt investīcijas, ko pirkt vispirms, ko nākamgad, ko tālākā nākotnē. Tas, ka Latvijā tiek piedāvāta šāda tehnika un pastāv iespēja saņemt nepieciešamo informāciju, protams, iepriecina. Taču audzētājiem jāsaprot, ka ķiploku audzēšanas perspektīvas atkarīgas arī no vēlēšanās un prasmes kooperēties.

  Uzziņa:

Piemērotu tehniku, kā arī ķiploku stādāmo materiālu Latvijā piedāvā šogad nodibinātā Baltijas ķiploku audzētāju biedrība (BGGA - Baltic Garlic Growers Association), Tā radīta ar mērķi apvienot Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ķiploku audzētājus, veicināt pieredzes apmaiņu, informēt par jaunām audzēšanas tehnoloģijām un metodēm, stādāmā materiāla daudzveidību, kvalitāti un tā iegūšanas iespējām. Vairāk par pašu asociāciju un tās aktivitātēm var uzzināt interneta mājas lapā www.bgga.lv.