Tradicionālās viensētas
Liecības, ka latvieši jau savos laikos iemīlējuši viensētas, atrodamas gan tautas ticējumos, gan dainās, paražās un tautas dziesmās. Viensētas nozīme ir sava veida teritorijas iezīmēšana, lai katrs varētu stingri noteikt sava īpašuma robežas un dzīvot netraucēti vai netraucēt kaimiņus. Viensētas raksturoja ar kokiem ieskautas lauku mājas ar divslīpju jumtiem. Tradicionālais taisnstūrveida plānojums ar skursteni viducī, koka guļbūves konstrukciju mājas un divslīpju jumti ar salmu vai niedru segumu noteikti nav nekas aizvēsturisks, jo šīs metodes un paņēmieni tiek izmantoti arī mūsdienās.
Vietas izvēle
Savulaik vietu mājoklim izvēlējās ļoti rūpīgi, izpētot enerģētiskās līnijas jeb ūdens un uguns āderes, lai būtu pārliecība par vietas atbilstību ģimenes dzīvei. Tāpat mājas būvniecībai izvēlējas piemērotāko vietu, ņemot vērā klimatiskos apstākļus un dabas izkārtojumu, piemēram, vislabākā vieta mājai vienmēr ir uzkalniņā, jo tur ir sausāks, savukārt pie meža vienmēr būs aizvējš. Tāpat par veiksmīgu vietu mājas būvēšanai uzskatīja, ja tuvumā ir upe. Par nepiemērotu vietu vienmēr uzskatīja purvāju, dumbrāju, senas apbedījumu vietas vai arī teritorija, kur kādreiz atradusies zibens sasperta ēka. Šīs gudrības der atcerēties arī mūsdienās, jo pa gadiem nekas nav mainījies. Mūsdienās gan ir daudz plašākas iespējas noskaidrot āderu tīklojumu, tāpēc šo iespēju nevajadzētu ignorēt.
Plānošana
Tad, kad atbilstošākā vieta mājai ir atrasta un āderes ir iepazītas, jāsāk veidot mājas plānu, ievērojot, lai uguns āderu krustpunktā atrastos pavards, kas parasti atradās mājokļa viduspunktā. Mājas ārdurvis un logus ieplānoja izvietot enerģētisko līniju krustpunktos, jo tas veicina mājas ilgmūžību un izturību sākot no pamatiem, beidzot ar jumtu.
Būvniecība
Mūsdienās būvniecības sākuma posms ir dažāds, taču savulaik to uzsāka ar pamatakmens ielikšanu ziemeļaustrumos noteiktā saules, mēness un zvaigžņu stāvoklī. Kad pamatakmens ielikts, būvniecību turpināja virzienā pa saules ceļu. Mājokļa galvenās durvis vienmēr veidoja pret rītiem un uz pagalma pusi, bet, ja veidoja vēl vienas durvis, tās ierīkoja ar izeju uz dārzu. Mājas jumti tika veidoti līdzīgi kā piramīdas, ar slīpumu 38-41 grādiem, un kas svarīgi – citas piebūves viensētā nekad nebija augstākas par galveno māju.
Mājokļa iekārtojums
Protams, mūsdienu mājokļa nepieciešamības krasi atšķiras no tā, kā tas bijis savulaik, taču dažas gudrības varam aizņemties joprojām. Pirmkārt, arī istabu iekārtojumam bija svarīgi ievērot āderu tīklu un saules virzību. Enerģētiski aktīvās zonās iekārtoja vietas, kur nepieciešams būt darbīgiem, saimnieciskiem un čakliem, piemēram, pie darba galda un virtuvē. Lielo ēdamgaldu, kas tika uzskatīts par mājas altāri, novietoja uz āderu krustpunkta telpas vidū, lai labi rosītos sarunas, būtu laba apetīte un veselība. Gulēšanas zonai jābūt vietās, kur ir āderu brīvās zonas, citādi miegā cilvēks nespēj atslābināties un atpūsties. Parasti šādas vietas ir istabas kaktos.
Pagalma plānošana
Tikpat svarīga kā mājas būvniecība un iekārtošana bija arī pagalma un apkārtnes izveide. Tam, ka teju pie katras lauku sētas atrodamas liepas un ozoli ir pamatots iemesls, šie koki simbolizē vīrišķību un sievišķību, tāpēc tiem noteikti bija jābūt katrā viensētā. Savukārt pīlādzi un paegli stādīja kā mājas sargātājus pret ļauniem gariem. Pagalma ierobežošana ar sētu nebija nejauša, bet gan rūpīgi izplānota, ievērojot enerģētiskās līnijas.
Rakstā izmantota informācija no Janīnas Kursītes grāmata ''Latvieša māja'' (Izdevniecība Rundas SIA, 2014. gads)
Vairāk par senlatviešu dzīvi viensētās, mājas celšanu, būvēšanu, uzturēšanu vari iepazīt Mārtiņa Kuplā grāmatā ''Latvieša sēta'' (Izdevējs – Zvaigzne ABC).
